Anita Anitīna* * * Aiz lietus sienas Dzīvo jauna diena, Kur smaida saule, Košas puķes plaukst.Tik spītīgi Un neiznīdējami Tur cerība Kā nezāle steidz augt. Kaut reizēm liekas – Sitas tā pret liesmu Kā taurenis, Tā nesadeg, bet mirdz!- – – – – Vai tā ir tiesa – Katra lietus lāse Reiz bija silta, Cilvēciska sirds? * * * Par augustu? Nerunāsim! Augusts runā par sevi pats. Tas stāsta, Cik skaists un bagāts Galu galā būs izvērties gads – Svētīts ar saules glāstiem Karstiem kā uguns, kā grēks… Vēsās lietus asarās veldzēts… Kaut kā jādzēš ir ugunsgrēks! Ir piedzīvots daudz un bijis, Bet gadam gals tālu vēl. – – – – – Augusts uzliek roku uz pleca Un smaidot novēl – Lai mirkļu nav žēl!
