Norvēģijā vizuāli itin simpātiskais un pārtikušais Anderss Bērings-Breivīks, kas nudien savā uniformā izskatās pēc kādas karaliskas ģimenes kroņprinča, ir veicis šausminošu terora aktu – nogalinājis daudzus desmitus pusaudžu. Šo notikumu analizē un apspriež visā pasaulē ik dienu. Ļaunākais ir tas, ka no šādiem notikumiem nav pasargāts neviens, arī te – mūsu salīdzinoši mierīgajā Latvijā. Ja kaut kādas ekstrēmistu un teroristu grupas agrāk vai vēlāk nonāk drošībsargātāju institūciju uzmanības lokā, tad atrast un neitralizēt indivīdus ar deformētu domāšanu, kas var nodarīt un nodara daudz ļaunuma, atklāt ir ļoti grūti. Tas nozīmē, ka mūsu drošību neviens nevar garantēt. Varam vien cerēt, ka drošībnieki darīs visu, kas no viņiem atkarīgs, lai noziegumu kļūtu mazāk. Teroristi aizvien biežāk kļūst par “vientuļajiem vilkiem”, tāpēc viņus izskaitļot kļūst aizvien grūtāk. Kādam no mums var rasties naids pret citas mentalitātes cilvēkiem, pret kādu no reliģijām, pret nūdistiem, homoseksuāļiem, skūtgalvjiem un tā joprojām. Neiecietība aug augumā, līdz tā noved pie galējām izpausmēm – slepkavībām. Aukstasinīgais slepkava savā milzumgarajā traktātā iestājas pret Norvēģijas un Eiropas islamizāciju. Vai tiešām islamizācija šo vīru ir iedzinusi tādās nāves bailēs, ka viņš izvēlējās tik perversu aizstāvēšanās veidu? Acīmredzot, jā. Ja cilvēks savā fantāziju pasaulē ir aizmaldījies tik tālu, ka to vairs neatšķir no realitātes, tad, neapšaubāmi, viņš ir slims, taču mums tas nav liels mierinājums.
