Stāsts par to, ka Ēveles pamatskolas 62 bērni ziemas vidū pusdienās mielojās ar gaisīgu rabarberu uzputeni un paši par to bija izbrīnīti, jautājot, vai tiešām rabarberi aug arī ziemas spelgonī, raksturo šīs lauku skoliņas patieso būtību. Te tik tiešām ikviens jūtas kā mīļās un gādīgās mājās, jo te skolēnus necenšas dalīt labajos un sliktajos, teicamniekos un “divnieku karaļos”. Visi 12 pedagogi cenšas strādāt tā, lai bērnus ieinteresētu raudzīties tālāk par apvārsni. Un tas izdodas. Arī tāpēc, ka pirmajā skolā bieži viesojas bijušie absolventi, kuri dzīvē spējuši izplest spārnus un aizlidot pāri savas dzimtās vietas un pat Latvijas robežām. Pedagogi priecājas par Renāru Zīveru, kurš strādā ekonomikas jomā un ir pieprasīts speciālists daudzās valstīs. Tāpat aizraujošus stāstus par savām militārajām misijām mazajiem ēveliešiem izstāstījuši Artūrs Rupeika un Madara Boževniece. Skolas lepnums ir šī mācību gada absolvents Kristers Zīvers, kurš ieguva Atzinību valsts līmeņa vēstures olimpiādē. Skolas direktore Ilze Cera atzīst, ka Ēveles skolas solā nav sēdējuši ne slaveni mūsdienu politiķi, ne Latvijas brīvvalsts ģenerāļi, toties labi, gudri, mērķtiecīgi un strādīgi cilvēki gan.Savs novēlējums – simboliskā ozolā“Ziemeļlatvija” Ēvelē viesojās otrdien. Satiktie pedagogi – direktore I. Cera, viņas vietniece mācību darbā Irīda Jukāme, vēsturniece Sarmīte Krūze un skolotāja Anda Jukāme – rosījās kā darbīgas skudras. Gatavojoties skolas salidojumam, darāmā vēl daudz, bet pedagogi ir pārliecināti, ka pasākuma scenārijā iecerēto izdosies īstenot par visiem simts procentiem. Scenārija autore, pasākuma vadītāja un bijusī skolas absolvente A. Jukāme stāsta, ka pašlaik viņas dzīve esot līdzīga vāveres ritenim, bet šīs sajūtas jau esot pazīstamas. Toties pēc salidojuma pārņemšot labi padarīta darba sajūta. Šovasar skola viesos gaida vismaz 300 salidojuma dalībniekus, tāpēc nav joka lieta visiem rast svētku sajūtu, bet ēvelieši, nenoliedzami, to prot. Ikviens dalībnieks varēs saņemt īpaši izdotu bukletu, kurā būs apkopota informācija par skolas vēsturi un apskatāmi absolventu saraksti. Arī dalībniekiem būs jāatstāj savs vēlējums dzimtajai skolai, kurus pēc tam varēs izlasīt, aplūkojot izveidoto simbolisko ozolu. Absolventi un pedagogi varēs kavēties atmiņās, aplūkojot izveidotos fotogrāfiju stendus, kā arī apskatot tā saucamajos padomju laikos izveidotās tolaik populārās sienas avīzes. Te savu roku pielikusi I. Jukāme, kura cītīgi krājusi fotogrāfijas un apkopojusi skolas vēsturi. Vienā no skolas muzeja plauktiem stāv vairākas biezas mapes, kurās pieejami unikāli fakti par skolas dzīvi. No abiem novadiem paņem to vislabākoĒveles skolas vēsturi un dzīvi interesantu padara fakts, ka tā agrāk atradās bijušā Valkas rajona teritorijā, bet tagad – Burtnieku novadā, kas vairāk skatās Valmieras virzienā. Tomēr ēvelieši arvien ir aktīvi Valkas bērnu un jauniešu interešu centra “Mice” rīkoto pasākumu dalībnieki un atbalstītāji. I. Cera atklāj, ka viņi iemanījušies paņemt no abām pusēm to vislabāko. Ēvelieši ir aktīvi mazpulcēni un folkloristi. Katru gadu viņi Valkā piedalās “Mazo stāstnieku” konkursā, un stāstnieks Elvis Poruks izcīnīja galveno titulu Rīgā. Reizēm direktorei ķeroties pie sirds apgalvojums, ka mazās lauku skoliņās bērniem esot ierobežotas iespējas labai un kvalitatīvai izglītībai un ārpusskolas dzīvei. Viņa šim apgalvojumam stipri oponē, jautājot, vai tad ēvelieši gūtu tik labus panākumus konkursos, pasākumos, olimpiādēs un sporta sacensībās, ja skola pastāvētu tikai sava vārda pēc un neviens nebūtu ieinteresēts te strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Ēveles skolas priekšrocība ir tā, ka bērniem ir pieejama mūsdienīga sporta halle. Kopš skolā strādā Kārlis Pētersons, sporta aktivitātes te sit augstu vilni. Un pats galvenais ir tas, ka bērni paši izsaka vēlmi spēlēt basketbolu, florbolu un volejbolu. Šovasar jūnijā notikušajās novada Trīszvaigžņu sporta spēlēs ēveliešu zēnu un meiteņu komandas bija pašas labākās un spicākās. Tas pierāda vien to, ka nav pamats runām, ka mazās lauku skolās nekas nenotiek un tās tikai knapi velk dzīvību. I. Cera noliedz baumas, ka skolu mazā skolēnu skaita dēļ varētu likvidēt. Viņa pieļauj iespēju, ka tā ar laiku varētu kļūt par kādas novada skolas filiāli līdzīgi, kā tas ir kaimiņos – Strenču novadā. Nenoliedzami, skolas ēka prasa lielus ieguldījumus. Direktore cer, ka izdosies atjaunot senās simtgadīgās koka grīdas. Ja izdotos piesaistīt līdzekļus bēniņu izbūvei, tad tur varētu izveidot klases bērniem ar uzvedības vai veselības problēmām. Ar viņiem individuāli strādātu skolotāju palīgi. I. Cera sapņo arī par īpašām telpām, kurās ar mūzikas un krāsu palīdzību dziedinātu bērnu psihi, ļautu viņiem nomierināties un atgūties no negatīvi traumējošiem atgadījumiem. “Ideju ir daudz, jo skolas apkārtne pati par sevi ir dziedinoša un iedvesmojoša,” uzskata direktore.
