Vienā no pēdējām atvaļinājuma dienām nolēmu doties uz mežu mellenēs, lai būtu, ko panašķēties, bet pārpalikušās ogas ieliktu saldētavā ziemas krājumiem. Domāts, darīts! Sameklēju ogu lasāmo aparātu, un rīta agrumā kopā ar kolēģi devāmies uz mežu. Nebiju ogojusi vairākus gadus, tāpēc biju izbrīnīta, ieraugot melleņu cerus tikai ar dažām ogām galotnēs. Tātad te jau bija gājusi pāri ogotāju armija. Tomēr lēnā garā pielasījām līdzpaņemtos traukus. Atgaiņājoties no uzmācīgajiem knišļiem un dunduriem, pārrunājām dzīves skarbo realitāti. Izrādās, šovasar, kā nevienu citu gadu, Latvijas mežu ogas iecienījuši arī kaimiņi – igauņi. Zinātāji stāsta, ka mežmalās atstāto mašīnu ar Igaunijas valsts numurzīmēm esot daudz vairāk nekā letiņu braucamie. Lai nopelnītu, čaklākie mežā ierodas jau četros piecos no rīta. Izturīgākie ogo no rīta, nedaudz atpūšas, lai pēc tam atkal dotos uz mežu. Aptaujājot draugus un paziņas, kuri uz mežu dodas tikai peļņas nolūkos, uzzināju, ka veiklākie un labas melleņu vietas zinošie dienā varot nopelnīt pat 50 latus. Tā ir vērā ņemama naudas summa, lai būtu āķis lūpā. Šogad ogu raža neesot diezko liela, jo ogas esot sīkas. Tur savu roku pielicis šīs vasaras karstums. Arī ogu iepircēji nesnauž un dara visu, lai ogotāji izvēlētos viņus. Dažviet pat nelielos lauku ciematiņos iepirkšanas cena atšķiras par pārdesmit santīmiem. Ne vienu reizi vien esmu aizdomājusies, kāds ir tālākais Latvijas mežos salasīto ogu liktenis. Pieļāvu, ka Eiropas valstīs tās izmanto sulu un jogurtu ražošanā, bet liels bija mans izbrīns, uzzinot, ka no mellenēm iegūto krāsvielu izmantojot pat lidmašīnu krāsošanā.
