Iebraucot Kronbergu mājas pagalmā Ērģemē, mūs sagaida pieklīdušais kaķis Mursis. Viņš laiski atgūlies uz kāpnēm pie namdurvīm, lai gūtu kaut mazāko vēsmu ceturtdienas svelmainajā pusdienlaikā. Abi saimnieki mūs vedina istabā pie lielā galda, vēl īsti neticot, ka pie viņiem atbraukuši “Ziemeļlatvijas” darbinieki. Ausma ir vaļsirdīga un atklāj –, ja pie telefona būtu piegājis Edžiņš, kā viņa visu mūžu mīļi dēvē vīru Eduardu, tad viņš gan mācētu interviju atteikt. Smaidīgais un omulīgais vīrs piekrītot māj ar galvu, sakot, ka gan jau mēģinātu sameloties, lai tikai nevajadzētu runāt ar avīžniekiem. Kopīgi nolemjam, ka ērģemiešiem nav citas izejas un būs vien jāatklāj sava likteņa līkloči un dzīves sāls.Pie Kronbergiem devāmies vairāku iemeslu dēļ. Nesen Valkā notikušajos novada svētkos Ausma un Eduards saņēma novada dižļaužu titulu. Arī Ērģemes pagasta iedzīvotāji vairākkārt ieteica šo pāri intervijai, jo abi izpelnījušies apkārtējo cieņu un mīlestību, īpaši jau Eduards, kurš visu mūžu ir bijis nenogurdināms pašdarbnieks. Sarunas gaitā atklājās arī trešais iemesls, kāpēc bija vērts apciemot pensionārus. Izrādās, svētdien viņiem aprit 58. kāzu gadadiena. Abi gaviļnieki piekrīt, ka varējuši piedalīties arī novada pasākumā “Zelta pāris”, bet vairāku iemeslu dēļ šo domu atmetuši. Lēti tiek pie sievasEduards savu nākamo sievu nolūkoja Trikātas pamatskolā, kur Ausma bija jaunāko klašu skolotāja, bet viņš sāka strādāt par pionieru vadītāju. Ausmas dzimtā puse ir Trikātas pagasta Jaunvāle, bet Eduarda vecāki uz Valkas pusi savulaik pārcēlās no Zemgales – Lietuvas pierobežā esošās Subates. Eduards 1949. gadā pabeidza Valkas ģimnāziju, un, lai nebūtu jāiet armijā, kopā ar draugu nolēmuši iestāties skolā, kurai iesaukums dienestā ietu secen. Tā abi puiši nokļuvuši Pedagoģijas institūtā Rīgā. Eduards atzīst, ka viņš bijis diezgan slinks students, vairāk viņam interesējusi sportošana augstskolas komandā. Šī iemesla dēļ sakrājās nenokārtotās ieskaites un eksāmeni, tāpēc piecus mēnešus pirms augstskolas absolvēšanas Eduards skolu pameta. Viņš atzīst, ka tas bijis ačgārns solis, bet tolaik skolā jau varēja sākt strādāt, izlecot no vidusskolas sola, jo augstākā izglītība nebija tik nozīmīga kā šodien. Ausmai ceļš līdz skolotājas profesijai bijis pārdomāts lēmums. Pēc Trikātas skolas beigšanas, viņa ar vīriešu velosipēdu katru dienu mēroja gandrīz 20 kilometrus attālo ceļu līdz vidusskolai Valmierā. Skolotājas darbā aizvadīti 50 mūža gadi. Pirmā darba vieta bija dzimtajā skolā Trikātā, pēc tam viņu pārcēla pārvaldnieces amatā (līdzīgs skolas direktores amatam) Ķemeres skolā Ēveles pagastā. Slēdzot skolu Ķemerē, Ausma sāka strādāt Omuļu skolā, bet arī to 1975. gadā slēdza. Pēc tam sekoja darbs Ērģemes pamatskolā. Atceroties Ķemerē pavadīto laiku, Ausma smej, ka pielūdzējs Edžiņš katru svētdienu ar riteni minies ciemos. Toties Eduards atceras, ka tolaik pārkāpis valsts likumus, jo Ēveles apkārtnē plosījusies mutes un nagu sērga, tāpēc līdz iecerētajai vajadzējis braukt bezmaz vai pa mežu, jo ieviestās karantīnas dēļ pārvietoties bez nopietna iemesla nebija atļauts. Tolaik abi sapratuši, ka attiecības jānokārto oficiāli, un 1953. gada 24. jūlijā ar kājām devušies uz septiņus kilometrus attālo Dakstu ciema padomi, kur par rubli un piecdesmit kapeikām jaunajai ģimenei izdota laulības reģistrācijas apliecība. Ausma mīļi iedunkā vīru un stāsta, ka viņš visu mūžu runājot par to, ka tik lēti ticis pie sievas. Jaunā ģimene bija iecerējusi kāzas nosvinēt pie klātiem galdiem Trikātā kuplā radu pulkā, bet, kā par nelaimi, ar dzelteno kaiti saslimis jaunais vīrs. Atveseļošanās periods bijis diezgan ilgs, tāpēc svinības izpalikušas. Abi smejoties atklāj, ka arī zelta kāzas nav nosvinējuši, jo attapušies gadu vēlāk, kad kopā nodzīvots jau 51 gads.Nav jēgas tikai sēdēt mājās Sarunas gaitā nevar nepamanīt, ka joprojām Kronbergu ģimenē valda saticība un mīlestība. Uz jautājumu, kas ir abu kopdzīves noslēpums, konkrētu atbildi nesaņemam, vien nojaušam, ka satikušies ir īstie un viens otram lemtie cilvēki. Mēģinām no Edžiņa izvilināt, vai arī viņam ir kāds īpašs mīļvārdiņš sievai. Vīrs atklāj, ka visu mūžu viņu saucis par Zeltīti. Ausma gan nosmej, ka tas nav nekāds mīļvārdiņš, bet gan viņas otrais vārds, kuru iedevusi pašas vecāmāte. Ausma esot vairāk zemes cilvēks, bet Edžiņam patīkot vairāk “plivināties” pa gaisu. To apliecina arī abu horoskopi, kurus katru rītu uzmanīgi noklausoties. Ausmas zīme ir ūdensvīrs, bet Edžiņa – auns, tāpēc nereti strīdoties sieva mēdzot vīram atgādināt: “Tāds kā auns!”Visu mūžu Eduards bijis sabiedrības dvēsele – spēlējis teātri, dzīvojot Omuļos, dziedājis vīru kvartetā un spēlējis kontrabasu vietējā orķestrī. Vēl tagad viņš savos 83 gados piedalās lugās pie režisores Līgas Kramas gan vietējā Turnas dramatiskajā kolektīvā, gan atbrauc palīgos uz Valku pie pensionāru biedrības “Zelta rudens” aktieriem. Eduardam paticis stāstīt anekdotes un, nav ko tur slēpt, “padzīt amzieri”. To nevar nepamanīt, jo sarunājoties Edžiņa acis mirdz un ik pa brīdim viņam pasprūk kāds jauks kompliments. “Visu mūžu viņam sievietes ir skrējušas pakaļ. Tagad gan viņš pats vairs nevar paskriet,” smejas Ausma. Viņa nekad neesot bijusi greizsirdīga vai turējusi ļaunu prātu uz vīru, jo abi zinājuši robežu. Tolaik arī cilvēki nebija tik izlaidīgi, kā tas esot mūsdienās. Pensionāri gan sevi neatzīst par morālistiem, bet dzīvē ir lietas, kas jāievēro un jātur godā. Kopdzīves laikā Kronbergi izaudzinājuši dēlu Aigaru un meitu Santu. Dēls dzīvo un strādā Valkā, bet meitas ģimeni apciemot jābrauc uz Ķekavu. Vecvecākiem tagad prieku sagādā arī divas mazmeitas un mazdēls.Lai neiesīkstētu prāts, Ausma un Eduards aizrāvušies ar krustvārdu mīklu minēšanu. Ausma rāda plauktu ar grāmatām, kuras reizēm palīdz atrast sarežģītu atminējumu. Viņa atklāj, ka dēļ paaugstinātā asinsspiediena reizēm pasliktinoties atmiņa, tāpēc tās trenēšanai palīdzot gan mīklu minēšana, gan grāmatu lasīšana. Kronbergi no laika gala ir aktīvi piedalījušies visos pagasta pasākumos, un joprojām savos cienījamos gados brauc kopā ar citiem pagasta pensionāriem tuvās un tālās ekskursijās. Ausma uzskata, ka pensionāriem nav jēgas tikai sēdēt mājās, bet jācenšas savu dzīvi padarīt gaišāku un interesantāku. Abi gan mazliet pieklust un atzīst, ka vairs nekad nebūs kā agrāk, jo daudzi draugi jau aizgājuši aizsaulē, citiem ir nopietnas veselības problēmas. Tomēr Edžiņš ir pārliecināts, ka ar savu Zeltīti vēl negrasās padoties un ir gatavs joprojām dzīvot ar pilnu krūti un prieku. Tas esot daudz svētīgāk, nekā gausties par savām kaitēm vai politiku. Ausma gan vīram pārmet, ka viņš pārāk kritizējot jaunievēlēto Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Eduards tam piekrīt, tomēr piebilst, ka prezidentam ir jābūt kā pozitīvam paraugam visiem, arī jaunatnei. Diemžēl pensionārs nav mierā ar prezidenta personīgo dzīvi, tāpēc arī viņam pagaidām esot tik negatīvs vērtējums. Joprojām abi ar interesi no pirmās līdz pēdējai lapaspusei izlasot arī “Ziemeļlatviju”, kas ir vienīgais abonētais laikraksts viņu mājās. Kronbergus interesējot viss, kas notiek bijušajā Valkas rajona teritorijā, un, ja vēl var izlasīt par paziņām vai kaimiņiem, tad esot pavisam labi.
