Tad Gauja pēkšņi apstājās un sākās murgu krāces septiņu kilometru garumā, vienu no baisākajiem iespaidiem četru dienu ilgajā plosta ekspedīcijā no Strenčiem līdz jūrai atceras ceļojuma dalībnieki strencēnieši. Šo maršrutu ar plostu pa Gauju pirmo reizi izbrauca Kaspars Janītis (plosta īpašnieks un kapteinis), viņa sieva Dace, Jānis Stilbs, Ilze Vidriķe, Lāsma Vāvere un madoniete Ilona Zvirgzdiņa.Tuvojās 12. jūlija, otrās ceļojuma dienas, vakars. Uz plosta jau bija iekurināts ugunskurs vakariņu pagatavošanai. Vairs nebija tālu līdz Līgatnes pārceltuvei, kuras tuvumā plostu pietauvotu krastā un celtu teltis nakšņošanai.Taču Gauja kļuva arvien dīvaināka. Krastos augošie koki veidoja tuneli, metot tumšas ēnas. Ūdens upē izskatījās sastindzis. Visapkārt – miers, pat putni nedziedāja. Tas izrādījās klusums pirms vētras, jo priekšā gaidīja Ķūķu klintis ar vairāku pakāpju krācēm: vieta, kur ūdenstūristus aicina pievērst Gaujas tecējumam īpašu uzmanību. Strencēnieši – visi pieredzējuši plostnieki – piedzīvoja stundu ilgu, baiļpilnu braucienu garām un pāri akmeņiem, ap kuriem upe vārījās, uzsviežot augšā ūdens šļakatas pusmetra augstumā. No šīs vietas ceļotājiem ir tikai dažas fotogrāfijas – pirms un pēc krācēm. Doma bija tikai viena, – izbraukt sveikā, kur nu vēl fotografēt. Izbrauc pat ūdens slaloma trasiŠādā ceļojumā ar plostu bez pieredzes nav ieteicams doties, pēc izpētes brauciena atzīst abi stūrmaņi Kaspars un Jānis, pieredzējuši Gaujas plostnieki.Arī ekspedīcijas dalībnieces, daiļais dzimums, visas agrāk braukušas ar plostu un zina, kas kurā situācijā darāms, piemēram, kad ņemt rokā šosti (garu kārti) un palīdzēt priekšējā un pakaļējā aira stūrmaņiem izvadīt plostu pa Gaujas straumi cauri krācēm vai garām “slīkoņiem” (ūdenī iegrimušiem baļķiem), vai “slaucītājiem” (krastā augošu, noliekušos koku zariem). Vairāk nekā 150 kilometru garajā ceļojumā strencēniešu kompānijai adrenalīna netrūka, taču finišu pie Ādažu tilta visi sasniedza dzīvi un veseli, ieskaitot plostu. Kaspara plostu balsta plastmasas caurules, no kurām saplīsa vien divas. Arī rezerves airi izmantot nevajadzēja. Savu ekspedīciju ceļotāji iepriekš rūpīgi izplānoja vairākās sanāksmēs, apgādājoties ar sīku informāciju par Gauju (atzīmes par augstumu virs jūras līmeņa un kritumu, par upju ietekām, klintīm, krācēm un tamlīdzīgi). Iepriekš Kaspars pat devās izpētes braucienā ar motociklu, apskatot Gaujas tiltus un citus objektus, ar kuriem nāksies sastapties plosta ekspedīcijā.Taču tik un tā visu nekad nevar paredzēt, secina plostnieki. Tā bija ar Kazu krācēm pie Valmieras, kur izveidota ūdens slaloma trase ar lieliem akmeņiem un betona blokiem. Jau pirmajā dienā šajās krācēs strencēnieši sliktākajā gadījumā būtu spiesti savu ekspedīciju pārtraukt.“Pa Kazu krācēm neviens ar šādu plostu nebija braucis, bet mēs nezinājām, var to izdarīt vai ne,” stāsta Jānis. “Kad līdz krācēm bija palikuši kādi 20 metri, pie krasta pienāca airētāju treneris, un vaicāja, vai mēs esot jocīgi? Te pat visi laivotāji jau laikus nobraucot malā un izliekot krastā mantas. Lai mēs sākot rakstīt atvadu vēstules.”Viss beidzās labi, bet tagad strencēnieši saprot, kāpēc citi plosti pa Gauju no Valmieras atiet jau lejpus Kazu krācēm. Gribēja doties vectēva pēdāsStrencēniešu plostu ekspedīcijas maršruts četrās dienās nosacīti bija: Strenči – Sietiņiezis; Sietiņiezis – Līgatnes pārceltuve; Līgatnes pārceltuve – sala aiz Murjāņu tilta; Murjāņu tilts – Ādažu tilts. Ceļojuma pēdējā dienā iepriekš plānotais maršruts tika izmainīts, jo neizdevās atrast aizbērto Baltezera kanālu.Kaspara vectēvs Arvīds Janītis savulaik bija Gaujas plostnieks un pludināja baļķus pa upi no Strenčiem līdz Baltezera kanālam un tālāk – jau pa kanālu. Tālab arī Kasparam bija sapnis pašam ar plostu doties vectēva pēdās. Baltezera pusē dzīvojošie paziņas stāstījuši, ka dažviet vēl saglabājusies ar dēļiem savulaik speciāli izklātā kanāla gultne.Neatraduši aizbērto kanālu, mūsdienu plostnieki nolēma kuģot līdz upes ietekai Rīgas jūras līcī, taču beigās uzklausīja vietējo ļaužu padomu: to nevajagot darīt, jo nebūs piemērotas vietas, kur plostu pietauvot krastā un kur tam atbraukt pakaļ mašīnai ar piekabi. No Ādažu tilta līdz jūrai palika 14 kilometri.Četru dienu grafikā ekspedīcijas dalībnieki iekļāvās, jo stingri ievēroja disciplīnu. Katru rītu ceļā viņi devās pulksten 8. Visu pārtiku un avota ūdeni dzeršanai strencēnieši paņēma līdzi no mājām, tāpēc iepirkties veikalos nevajadzēja. Ekskursijās pa Gaujmalu, piemēram, uz Turaidas pili vai citiem apskates objektiem, viņi nedevās. Pat peldēties kapteinis atļāva tikai piecas minūtes. Taču aiz atpūtas vietām un lielajām pilsētām ūdens Gaujā kļuvis arvien netīrāks un smirdīgāks, un peldēties nav bijusi liela vēlme. Taču tas nav nekas pret Gaujas un tās krastu skaistumu, ko savām acīm redzēja Strenču plostnieki. “Jo tālāk braucām, jo tā arvien vairāk vairs nebija mūsu, strencēniešu, Gauja. Upe mūs bieži pārsteidza, piemēram, kad divas mūsu izmēra Gaujas sadalījās – viena pa labi, otra pa kreisi, bet salai garām braucām aptuveni 20 minūtes. Reāli jau pie Cēsīm redzējām Gaujas kritumu, kā upe iet lejā,” iespaidos dalās ceļotāji.Emocijas bijušas tik brīnišķīgas un spilgtas, ka nākamgad nolemts plosta ekspedīciju uz jūru atkārtot.
