Ko darīt tālāk? Cilvēki no apakšas uz augšu prot paskatīties, bet augšā tā notrulinājušies, ka uz leju vairs neprot paskatīties. Deputāti uztraucas tikai par savu likteni. Ja nebūtu Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojuma par Saeimas atlaišanu, tad šīs bažas par vareno ienākumu zaudēšanu nebūtu tik skaidri atklājušās. Ne īstenie, bet domātie, ar partiju, nevis visas tautas vēlmi, pie varas nonākušie ļaudis, it kā tautas pārstāvji, ar dažādiem paņēmieniem ievēlēja savu jeb, varētu tiešām teikt, Saeimas prezidentu. Tādi pārstāvji Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ne tikai tagad, bet vispār nav vajadzīgi. Vairākās valstīs parlamentārieši tik godprātīgi, ka pat paši likvidējušies bez kaut kādiem rīkojumiem no augšas. Latvijā saradušies par daudz varas un naudas kārīgo cilvēku! Pašreizējā situācijā vara varētu noformēties tā: trīs prezidenti un viss. Tāda vecmodīga Saeima un Satversme – nevajadzīgi veidojumi, bet pastāv tikai prezidentu un tautas apstiprināts pamatlikums – Konstitūcija, tāpat kā visās pašreizējās pasaules valstīs. Pašreizējā Latvijas Republikas Konstitūcija pilnīgi neatbilst realitātei. Kāda te brīvība, neatkarība un vara tautai?… Nevajag aizmirst, ka ir elektronikas laikmets! Nav jāiet ļaudīm ielās paust savu viedokli. To pašu var darīt saprotamu attiecīgām personām elektroniski vai arī rakstiski. Arī taupības nolūkā var izmantot pašreizējo stāvokli: ir Saeimas prezidents – Andris Bērziņš, tautas iecelts Valsts prezidents – Valdis Zatlers un jau esošais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Līdz šim prezidentu rīcību bremzē tas, ka nedrīkst pārkāpt Konstitūcijā noteiktās pilnvaras. Tagad noteicošais vārds piešķirams Valsts prezidentam. Līdz šim iznāca, ka noteicošais vārds bija simtgalvainam parlamentam. Prezidentiem jāliek prāti kopā, pieaicinot valstij svarīgu jautājumu apspriešanā citus gudrus, zinošus cilvēkus. Operācija būtu vajadzīga arī vēlēšanu komisijai, tāpēc, ka ar ārzemju latviešiem vēlēšanu sakarā nevajadzētu rēķināties. Kāpēc novilcināt šo no Latvijas atrāvušos cilvēku dēļ vēlēšanas par parlamenta atlaišanu tikai 23. jūlijā? To regulē pārspīlēto nacionālo jūtu apgarotie cilvēki, kaut tas ļoti aizkavē republikas tālāko attīstību. Ārzemju latviešiem par Latvijas iekšējām lietām nav jācenšas izvirzīt savus noteikumus, jo viņi šeit nedzīvo, tāpēc nav vajadzība lemt Latvijas likteņus. Lai šie ļaudis dzīvo mierīgi savās mītnes zemēs un ar saviem padomiem un cita veida palīdzību netraucē veidot Latvijas republiku pēc vietējo iedzīvotāju ieskatiem. Šeit dzīvo ļaudis ar uzskatu līdzīgu tam, kā Auseklis izteicis savā dzejā: “Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt, To turi ciet ar visu savu sirdi! Tevi šeit stipras saknes droši tur, Kā niedre būsi svešā malā tu, Ko mazais vējiņš iespēj samaitāt!” utt. Lai cik grūti mums šeit, Latvijā, bijis un ir tagad, tomēr jūtamies laimīgāki par tiem, kuri no šīs tēvu tēvu zemītes aizklīduši. Te arī attaisnojums Kārļa Ulmaņa pavērsienam lielajā pārmaiņu laikā, kad uz Latvijas zemes notika lielvaru pretējo ideoloģiju cīniņš. Tagad jādomā, lai tāda nelaime atkal neatkārtotos. Visiem pašreizējiem prezidentiem būtu jāizdomā, kā noorganizēt pārmērīgo naudas, varbūt arī īpašumu, uzkrājumu revīziju – visiem, nevis tikai dažiem. Ar likumu vai lēmumu noteikt, cik katram cilvēkam šādu uzkrājumu drīkst būt, piemēram, lielākais uzkrājums vai īpašums 30 000 latu ģimenes cilvēkam, pārējiem 20 000 latu un tamlīdzīgi, ne vairāk kā 50 000. Ar pārējiem ārzemju vai Latvijas bankās esošiem uzkrājumiem atmaksāt ES un citu organizāciju aizdevumus, lai cilvēkiem nebūtu jācieš vairākus gadus. Kad parādi atmaksāti – izstāties no ES un NATO, lai vēlreiz nebūtu jāpiedzīvo lielvaru kautiņš uz Latvijas zemes.
