Es ar savu mīļo vecenīti esam palikuši divi vien savā mazā skabūzītī, jo visi bērni un mazbērni jau ir izklīduši šudī tudī uz visām debess pusēm, un mēs satiekamies arvien retāk. Mūsu rados gandrīz neviena Jāņa nav, tāpēc tos Jāņus katra ģimene atzīmē pa savai modei. Mums gan kaimiņos dzīvo kāds Jānis, tik tuvu, ka var pār sētu pārspļaut, bet viņš Jāņu vakaros savas mājas durvis aizbarikādē un nelaiž nevienu iekšā, bet, ja līdīsi neaicināts, tad dabūsi pa rīkli. Otrs Jānis dzīvo otrā pusē mūsmājai, bet, tā kā viņš jau ilgi ir atradis darbu Baltijas jūras otrā krastā, tad Jāņu vakarā viņa sēta bija klusa un tukša. Bet Jāņu nakti tak gulēt nedrīkstot, katrā ziņā vajagot līgot, kamēr saulīte uzlecot. Tad nu mēs, divi vien, mēģinājām tos Jāņus līgot kopā ar ikšķiliešiem pa televizoru, bet tur īstas līgošanas bija pavisam maz, vairāk baudījām tos pašus Paula šlāgergabalus, kuri jau sāka apnikt. Ko darīt? Tāpēc, krēslai iestājoties, ņēmu kājas pār pleciem un sāku aptekāt savu dzimto, vistuvāko, vismīļāko apkārtni. Bet bēdas – visapkārt tumsa, klusums, nevienas līgošanas, neviena ugunskura, neviena cilvēka. Vai visi manā Cērtenītē būtu izmiruši kā zivis tajā Mārupītē pēc tās jiptēšanas? Par ugunskuriem gan jāsaka, ka cilvēki ir bijuši ļoti piesardzīgi, jo tik sausā laikā jau pažarnieki pat dienā ugunskurus stingri aizliedza kurināt, kur nu vēl nakts laikā. Ko nedrīkst, to nedrīkst! Bet brīnums – kāds jocīgais, kam bija gada laiki sajukuši, sāka divpadsmitos Jāņu naktī raķetes gaisā šaudīt. Varbūt viņš Jauno gadu sagaidīs līgojot? Viss grozās un mainās… Beidzot prieks! Lāča purva malā lēni tuvojos brīnumam – tur kāds vīrs varenos decibelos līgoja: “Mūsu pašu resnā Klāra, līgo, līgo, ir uz puišiem makten kāra, līgo.”Ar to pietika, cilvēki vēl tomēr kaut kur līgo. No tālienes tuvojās jauniešu bars. Drošības dēļ paslēpos biezā krūmājā, jo tiem jūra bija līdz ceļiem. Viņi varonīgi rāva vaļā – jedritvai kociņ, pumpiņrasā utt. Vēl kādu stundu paklejoju, tad vilkos lēnām uz mājas pusi, jo biju vienā kreklā stipri nosalis. Mums, katram gadījumam, ledus skapī glabājas dažas alus pudeles, bet tā kā es drebinājos no aukstuma, tad sieva neļāva aukstu alu dzert, varot dabūt baušlaku, tāpēc viņa fiksi uzvārīja pepermenču tēju, ko dzērām ar Melnā balzama piešprici Jāņu alus vietā. Tāpat Jāņu siera vietā piekodām to pašu Krievijas sieru. Sieviņa jau taisījās uz čuču muižu, bet es vēl nerimos – pa kluso ierāvu vienu špukterīti tā paša balzāmīna un vēl izgāju pagalmā. Vajadzētu tā kā iet to Papardes ziedu meklēt, bet vienam līst tumšā mežā naktī tomēr bīstami. Vēl kādas četras stundas saullēktu gaidīt pilnīgi neiespējami. Kāpēc tik ilgi vēl mocīties? Ievilkos klusi istabā. Skatos, klausos – mans Papardes zieds jau gultā saldi, veselīgi krāc. Katram gadījumam nopirkto Jāņu kroni Jāņu dienā aiznesu uz kapiem un uzliku to savam labam sievas tēvam Jānim, kurš jau vairāk kā 60 gadus līgo tur augšā aiz zvaigznēm.
