Šomēnes apritēs pusgads kopš 21. janvāra postošajiem notikumiem Brantu pagasta “Kalējdrandos”. Aukstajā ziemas dienā Ilze Svika, Ilgonis Buldurs un abu bērni Madara, Vilnis un Kalvis palika bez mājām, jo nezināmu iemeslu dēļ liesmas pārņēma ēku, nopostot visu, arī ģimenes sapņus.Ilze stāsta, ka plāni un ieceres pirms ugunsgrēka bija lieli. “Tajā mājā dzīvojām deviņus gadus (īrēja istabas – red.). Blakus tai joprojām ir kūts, kurā turam vienu gotiņu. Bija iekopts mazdārziņš, dīķis, kur vasarās plunčāties. Tik ļoti iemīļota vieta meža ielokā, prom no visiem. Pagājušajā gadā plānojām, ka šopavasar iegādāsimies sivēnus. Viss veicās tik labi, ka šķita, nu tik būs, bet…” atmiņās kavējas trīs bērnu māmiņa.Šobrīd ģimene dzīvo trīssimt četrsimt metru attālumā no nopostītās mājas. Tagadējā māja pieder tai pašai sievietei, kuras īpašumā ir “Kalējdrandi”. Ģimene te mitinās no 14. februāra, cenšoties sakārtot savu dzīvi. Atspēriens pēc nelaimes bija pazīstamu un pavisam svešu ļaužu materiālais un morālais atbalsts. Īpaši pateicīgi viņi ir kaimiņam Varim Ozolam ar ģimeni, kurš darīja visvairāk, neprasot, kas viņam par to būs.Atsaucās daudz labu cilvēkuAuksto ziemas mēnesi ģimene pārlaida pie Ilgoņa brāļa Smiltenē. Tā bija pagaidu dzīvesvieta, jo septiņiem cilvēkiem vienā istabā nebija viegli. Tomēr viņi ir pateicīgi, jo citu variantu nemaz nebija. Uzreiz pēc nelaimes “Ziemeļlatvija” aicināja savus lasītājus palīdzēt ģimenei ar apģērbu, apaviem un kancelejas precēm, jo visiem pieciem bija tik daudz, cik todien mugurā. Ilze ar Ilgoni vēl tagad nespēj noticēt, ka līdzās dzīvo tik daudz labu cilvēku. “Tagad daudziem pienākuši grūti laiki. Nezināju, ka arī šādā situācijā viņiem var būt plaša sirds. Meitiņai ugunsgrēkā sadega mīļš rotaļlācītis, tagad mums to ir vairāk nekā desmit. Tomēr no visiem viens Madarai ir īpaši mīļš, to koferī atnesa kāda sieviete no Raiņa ielas. Dēli visvairāk priecājās par skolas lietām un drēbēm,” stāsta bērnu māmiņa. Viņas dzīvesbiedrs piebilst: “Viens puisītis pat atdeva savu mīļāko rotaļlāci. Tas bija aizkustinoši.” Ģimene atbalstu saņēma arī no pašvaldības. Visgrūtāk veicās ar piemērotas dzīvesvietas atrašanu. Nezina, cik ilgi būs jumts virs galvasSmiltenes novada dome piedāvāja dzīvot Bērzaines skolā, bet ģimene nevarēja atļauties plašās telpas apsildīt, savukārt Brantu pagasta pārvalde piedāvāja kādu māju, kas no Vidzemes ciemata bija sešu kilometru attālumā. Tas bija par tālu, lai visi laikus kājām nokļūtu līdz skolai un darbam. Bērni mācās Smiltenes Trīs pakalnu pamatskolā, Ilgonis ir tā saucamais simtlatnieks, bet Ilzei šī programma beidzās jūlija sākumā.Atrasts risinājums, un nenoteiktu laiku par 15 latiem mēnesī viņi īrē divas istabas “Kalējdrandu” saimnieces otrā mājā, kurā pa nedēļas nogalēm mitinās kāds vīrietis. “Tagad mums īres maksu pacēla, agrāk maksājām desmit latus mēnesī. Mājā nepieciešams liels remonts, bet pagaidām galvenais, ka ir jumts virs galvas. Nezinām, cik ilgi te vispār varēsim palikt, jo vienu brīdi saimniece īpašumus gribēja pārdot, bet viss noklusa. Piedāvāja arī mums nopirkt, bet nav jau tādas naudas. Tāpat jau karojam lēnu garu,” teic Ilgonis.Bērnus vienus vairs neatstājKad “Ziemeļlatvija” ciemojas ģimenes jaunajā mājvietā, Ilgonis uzreiz atvainojas, ka pagalms nav ideālā kārtībā. Mājas priekšā atrodas vecu dēļu kaudze, tie pilni ar naglām. Dēļus brantēnieši izmantos malkai. Laukos darāmā netrūkst, taču Ilgonim pa dienu nav iespējas tiem pieķerties klāt, jo jāstrādā Smiltenē. Kad beigsies tā saucamo simtlatnieku programma, viņš domā apstrādāt laukus pats. Vēl jāizvāc viss no nodegušās mājas paliekām.Savukārt Ilze diendienā ir kopā ar bērniem. “Nekur tālu prom nevaru doties, arī piestrādāt tikpat kā neiznāk, jo vairs bērnus atstāt mājās vienus negribam (ugunsgrēka laikā bērni mājās atradās vieni – red.). Tagad esam kļuvuši krietni uzmanīgāki un daudz vairāk satraucamies. Nupat rosījāmies pie mājas un sajutām sodrēju smaku. Nevar saprast, no kurienes tā nāk. Vai no skursteņa pa logu iekšā?” aizdomājas Ilze. Viņa atzīst, ka šādas lietas uzreiz rada uztraukumu un atmiņā atsauc ugunsgrēku. “Pagāja ilgāks laiks, līdz bērni atguvās no tās dienas nelaimes, kam pavasarī sekoja vēl citas. Līdz ar pirmajiem saules stariem vecākais dēls dabūja saules dūrienu un nokļuva Vidzemes slimnīcā, bet jaunākais pēc nedēļas skolas rotaļlaukumā salauza roku,” stāsta sieviete.Kā novēroja “Ziemeļlatvija”, bērniem klājas labi. Visi ir apģērbti un smaidoši. Zēni mazliet noilgojušies pēc skolas un draugiem, bet Madariņai it visur ir līdzi baltais rotaļu lācītis. Viņa ir īpaši mīlīga, arī pret ciemiņu.Uz rudens pusi meklēs darbuLai spētu pabarot bērnus, samaksāt īres maksu un par elektrību, Ilze meklēs darbu. Visticamāk, tas būs rudens pusē, jo tad bērni pa dienu būs skolā drošībā. “Radiniece teica, ka it kā Troļļos mainās cilvēki un tur varētu būt darbs. Man jau tieši labi būtu nakts maiņas, jo tad no rīta varētu bērnus uz skolu aizvest,” aizdomājas Ilze.Iepriekš viņa kā simts latu stipendiāte strādāja Smiltenē Bērnu un ģimenes lietu atbalsta centrā. “Centra vadītāja vēl tagad saka – ja kaut kas nepieciešams, palīdzēs mums. Arī tad, ja nebūs, kur dzīvot. Viņa tiešām ir ļoti laba pret mums, bet es esmu tāds cilvēks, kas pati saviem spēkiem cenšas tikt uz priekšu. Man ir neērti prasīt kaut ko no otra, kaut arī cilvēki ir ārkārtīgi pretimnākoši,” noteic trīs bērnu māmiņa. Vienīgi viņa piebilst, ka gribētu piedalīties TV spēlē “Super Bingo”. Ja nu laimējas?!
