Ja pirmatnējās sabiedrībās, kas pasaulē grūti pieejamās vietās vēl turpina savu dzīvi pēc dabas likumiem, viss ir vienkārši, tad modernās civilizācijas pārņemtajās vietās problēmu ar katru brīdi kļūst vairāk. Vairākus simtus gadu cilvēki ēda savam makam un gaumei pieejamu dabīgā veidā audzētu un gatavotu pārtiku, bet kopš pagājušā gadsimta vidus situācija ir mainījusies. Lauksaimniecībā un pārtikas rūpniecībā kopumā dominē lielražotāji. Viņi gan godīgiem, gan negodīgiem līdzekļiem savu produkciju cenšas padarīt pēc iespējas lētāku. Tas arī saprotami, taču cilvēkam jāzina, ko viņš pērk. Uztura speciālisti mūs aicina visu audzēt pašiem vai lauksaimniecisko produkciju iegādāties tikai pie zināmiem zemniekiem. Citas izejas jau nav, taču šodienas vienmēr skrejošam cilvēkam atgriezties pie naturālās saimniecības ir praktiski neiespējami. Tāpēc arī ēdam kaitīgu pārtiku, bet mediķi aizvien vairāk attīsta tehnoloģijas, lai izārstētu saindētus organismus un saindēšanās izraisītās blaknes. Lauciniekiem šajā ziņā vieglāk. Varbūt tieši tāpēc lauku ļaudis slimo mazāk un dzīvo ilgāk. Pilsētniekam vienīgā iespēja ir būt zinošam un prasīt no ražotāja un pārdevēja visu informāciju par produkta sastāvu, tostarp arī par tām lietām, ko ražotājs cenšas slēpt un neafišēt. Nesen dāņu profesora izraisītais skandāls par Latvijā ražoto saldumu kvalitāti daudziem lika aizdomāties par to, ko ikdienā ēdam. Arī man gluži automātiski roka neceļas pirkt vafeles. Katru dienu Latvijā ieved tonnām kaitīgo augu tauku. Mums atliek vien samierināties vai censties tomēr ēdienu gatavot mājās no drošām izejvielām.
