Ik pa laikam televīzijā un pa radio dzirdam aicinājumus uzsākt netradicionālu saimniecisko darbību laukos, lai atrastu jaunu vietu tirgū.
Latvieši šādiem aicinājumiem līdz šim bijuši diezgan atsaucīgi. To var secināt, zinot, ka mūsu zemītē jau var atrast kamieļus, lamas un strausus, bet Valkas novadā Ērģemes un Kārķu pagastā daži saimnieki sākuši nodarboties ar vīngliemežu audzēšanu. Vajadzēja atrast citas iespējasTiesa gan, pie mums šī nodarbe, salīdzinājumā ar tās attīstību Bauskas pusē, vēl ir bērnu autiņos, bet, kā apliecina vīngliemežu audzētāji, ja eksperiments izdosies, darbošanos šajā jomā varēs turpināt. Arī Ērģemes pagasta piemājas saimniecības “Smiltnieki” saimniece Vizma Dulberga pērn nolēma pamēģināt audzēt vīngliemežus un pirmos nopirktos mazos dzīvnieciņus iemitināja speciālos garos būrīštipa aplociņos savas saimniecības pļavā. “Iemesls šādam eksperimentam ir vienkāršs – meklējam dažādas iespējas, kā nodrošināt labāku iztikšanu. Es kopju sešas slaucamas govis. Pērn par pienu pārstrādātāji maksāja maz, bija jāatrod vēl citi varianti saimniecības uzturēšanai. Zinu, ka citi iekopuši zemenājus, vāc upenes un krūmmellenes, bet man vīngliemežu audzēšana šķita visizdevīgākā. Piemēram, tie var mierīgi vairoties tālāk, ja kaut kas neizdodas, bet izaudzētās ogas jāpārdod tūlīt pēc novākšanas. Tādu saldētavu, kur tās uzglabāt, ja nav pieprasījuma, man nav. Man ir bioloģiskā saimniecība, kas, domāju, ir laba bāze vīngliemežu turēšanai, tādēļ nolēmu izmēģināt variantu ar tiem,” stāsta V. Dulberga.Klausoties viss šķiet vienkāršiLai sīkāk uzzinātu visus par un pret šajā jomā, saimniece aizbrauca apskatīties saimniecības, kurās jau pirms viņas bija uzsākta šo mazo dzīvnieciņu audzēšana, kā arī uzklausīja gliemežu uzpircēju padomus Bauskā. “Nav jau viss tik gludi, kā tie zinātāji stāsta. Patiesībā ķēpa ir diezgan liela. Reklāma ir viena lieta, bet īstenība cita. Mums skaidroja, ka putni vīngliemežus neaiztiek. Aiztiek gan! Tiklīdz atstāju dārzā spaini ar vīngliemežu čaulām, tā kovārņi daļu aiznesa. Pēc teorijas vīngliemeži paši ieziemojas, ierokoties zemē. Man pērnruden nez kādēļ daļa tā neizdarīja. Aizvākojās labi, bet zemē neielīda. Daudzi salā aizgāja bojā. Vienkārša šī lieta šķiet, tikai klausoties izklāstu par to,” secina V. Dulberga. Arī peļņa nav gaidāma acumirklī. Pērn iesākumam Vizma iepirka 25 kilogramus gliemežu par 70 santīmiem kilogramā. Iepērkot tos, uzpircēji solījuši maksāt latu par kilogramu. Vai tad, kad saimniece būs gatava izaudzētos pārdot, tāda cena vēl būs spēkā, viņa nezina. Gliemeži tik ātri nemaz nevairojas, tādēļ nav jēgas tos pārdot ne pirmajā, ne otrajā gadā pēc darbības uzsākšanas. Tikai klausoties nozarē ieinteresētajos lektoros, šķiet, ka viss krīt no gaisa. Turklāt tagad vēl būs jāgaida, jo daļa dzīvnieciņu ziemu nepārdzīvoja. “Nu, redzēs, kā šī lieta veidosies tālāk. Klāt jaunus gliemežus nepirksim, lai paliek tie, kas jau dzīvo divos būrīšveida aplokos. Cik tajos savairosies, tik būs,” nosaka saimniece. Vēl iespējams izmēģināt otru speciālistu ieteikto padomu gliemežu ieziemošanai – sabērt tos tīklveida maisos un pakārt pagrabā pie griestiem. Tā saimniece nolēmusi rīkoties šogad. Toties gliemežu barošana gan ir vienkārša. Tie ēd visu, izņemot ķiršus un tomātus. Visiecienītākā delikatese viņiem ir arbūzs, bet nesmādē arī ķirbjus, gurķus, kāpostus, sakņu lapas, kartupeļus un visu ko citu. Vasarā aplociņi, kuros mīt dzīvnieciņi, pastāvīgi jālaista. Ja audzētājs uzpircējiem paziņo, ka var pārdot tonnu vīngliemežu, tad viņi paši atbrauc pēc produkcijas. Vismaz tā solījuši. Saimniece gan groza galvu un spriež, ka tādā gadījumā iesākumam vajadzētu vismaz piecas tonnas, lai pēc gada tonnu pārdotu. Latvijā izaudzētie vīngliemeži tālāk tiek eksportēti uz Franciju, kur tos izmanto pārtikas rūpniecībā. Atdeve būs pēc gadiemPašlaik saimniecībai pietiek ar iegūto piena naudu, jo tā iepirkuma cena cēlusies un piena ražotājus apmierina, bet vīngliemeži atstāti nākotnei, kad, iespējams, vairs nebūs spēka tikt galā ar mājlopu kopšanu. “Tādēļ arī iesākumā iegādājāmies tikai 25 kilogramus, lai paskatītos, kā tā lieta aiziet un vienlaikus iegūtu pieredzi, kā rīkoties, lai rezultāts būtu labāks.Es pati rēķinu, ka šajā jomā atdevi varēšu sagaidīt tikai pēc kādiem pieciem gadiem,” secina V. Dulberga.Tas gan ir pārlieku ilgs laiks, lai saimniece nemeklētu vēl kādu variantu. Viņa ir apguvusi rokdarbu mākslu, it īpaši iepatikusies cimdu adīšana. Savulaik pēc aicinājuma uzadīt piemiņai cimdu pārus NATO samita dalībniekiem, viņa noadīja 23 pārus. Tagad vasarā rokdarbiem neatliek daudz laika. “Vēlā rudenī varēs pamatīgāk ķerties pie šī darba. Ap decembri varēs redzēt, ko esmu izdarījusi. Jābūt visādiem variantiem un jāizmēģina viss iespējamais, jo no nekā labāka dzīve neveidosies,” apliecina V. Dulberga. Braucot projām, esmu pārliecināts, ka ar šādu attieksmi dzīvojot, neizpaliks arī iecerētie rezultāti.
