Nav jau tā, ka pusaudži vasarā negribētu strādāt. Ikviens, arī gana labi situētu vecāku bērns vēlas nopelnīt savu naudiņu. Vien jautājums, kādā veidā. Fiziski smagu darbu mūsu datorizētajā laikmetā gatavs strādāt retais. Paldies tiem uzņēmējiem, kuri neatraida pusaudžus. Diemžēl šādu iespēju nav daudz, tāpēc lielumlielā bērnu daļa vasarā vairāk vaļojas, nekā dara kaut ko vērtīgu kaut vai piemājas saimniecībā, kuram tāda ir. Nupat šo jautājumu pārrunāju ar kādu labu paziņu, kura, Valkas vidusskolā mācoties, toreiz vasaras aizvadīja bērnudārzā, aizvietojot audzinātājas. Viņa šo laiku atceras kā patīkamu brīžu pilnu, turklāt darba vietu izvēle bija plaša un, piemēram, aizvietojot audzinātāju bērnudārzā, neviens neprasīja diplomu par augstāko pedagoģisko izglītību, kā tas paredzēts pašlaik. Katram darbam sava garoziņa. Mans nupat 9. klasi beigušais dēls katru darbdienas rītu ceļas pirms pulksten pieciem, lai kopā ar pāris savām klasesbiedrenēm un citiem strādniekiem darbu purvā varētu uzsākt sešos no rīta. Viņš strādā jau vairākas dienas un ir apņēmības pilns darbu turpināt. Iesākumā es domāju, ka ar pāris dienām viņam pietiks un puisis nespēs izturēt tādu fizisku slodzi, turklāt purva netīkamajā svelmē un putekļos. Nekas, pagaidām iztur. Jau iepriekšējā vakarā mans pienākums ir sagatavot un iesaiņot sviestmaizes, lai atliktu vien tās izņemt no ledusskapja. Daru to ar prieku, jo, kad es pagājušā gadsimta 60. gados, mācoties vidusskolas klasēs, piepelnījos, bija vieglāk. Strādāju par dežūrējošo tehniķi automātiskajā telefonu centrālē. Maiņu darbs kaulus nelauza un bija interesanti.
