Iveta GrigulePavisam nesen Latvija ir ieguvusi jaunu Valsts prezidentu Andri Bērziņu, bet līdz viņa pilnvaru laikam atlicis vēl nedaudz mazāk par mēnesi. Tā sanācis, ka esmu viena no tiem Saeimas deputātiem, kas jauno Valsts prezidentu palīdzēja „vest tautā”. Tas nav nejauši – uzskatu, ka A. Bērziņam ir visas iespējas kļūt par labu, spēcīgu valstsvīru. Nekad neesmu slēpusi savu viedokli par Valdi Zatleru, kurš, manuprāt, ir cienījams cilvēks un kādreiz bija lielisks dakteris, bet nekad nav bijis spēcīgs politiķis. Jaunais Valsts prezidents šajā ziņā ir pilnīgi citāds – nosvērts, analītisks, mierīgs. Tieši tāds, kāds Latvijai vajadzīgs šajā smagajā un pretrunīgajā laikā. Pirmkārt, viņš būs ļoti patstāvīgs savos lēmumos. Protams, viņš uzklausīs savus padomniekus, analizējot situācijas, bet pieņems pats savu, Andra Bērziņa lēmumu. Otrkārt, es domāju, ka viņš ļoti aktīvi līdzdarbosies valdības darbā, jo viņš – un es viņam pilnībā piekrītu – ir postulējis tādu jautājumu, ka nodokļu celšana Latvijā ir bijusi pilnīgi bezjēdzīga un ne pie kā laba nav novedusi, un nākotnē arī nenovedīs, ka nodokļu samazināšana ir viens no pirmajiem soļiem, kas būtu darāms, lai stabilizētu ekonomisko situāciju iedzīvotājiem. Domāju, ka valdībai nāksies stingri pasvīst kopā ar jauno prezidentu, ka viņš izmantos visus legālos līdzekļus, lai iesaistītos tautsaimniecības sakārtošanā un stiprināšanā. Un tur es viņu varu tikai atbalstīt. Kā jaunais deputāts es saņēmu ļoti daudz ieteikumu – uzvesties mierīgāk, pasēdēt malā, jo es varot sabojāt karjeru un ko tik vēl ne. Tomēr vienmēr esmu centusies darīt tā, kā man šķiet pareizi, nebaidoties pateikt arī vairākumam nepatīkamu viedokli. Tas mums ir kopīgs ar jauno Valsts prezidentu. Ar A. Bērziņu es tā īsti personīgi saskāros tad, kad bija runa par lokālo slimnīcu Cēsīs, Alūksnē, Madonā un Ogrē tālāko pastāvēšanu, un viņš bija viens no tiem nedaudzajiem, kurš, izanalizējis situāciju un to trīs reizes apdomājis, piecēlās un pateica – jā, es tev piekrītu, es stāvēšu tev blakus un cīnīsimies abi divi. Cilvēku pa īstam var novērtēt tikai grūtā brīdī, kad situācija ir saspringta, prasa izlēmību un zināmu drosmi. Tā A. Bērziņu iepazinu kā stingru, stabilu, latviskām vērtībām uzticīgu cilvēku, kas stāv ar abām kājām uz zemes, un viņu izgrozīt kādam citam, manipulēt ar viņu – tas nav iespējams!Nav taisnība, ka Valsts prezidentam nav iespēju ietekmēt tautsaimniecības attīstību. Patiesībā viņam ir pietiekami liela vara, kaut vai likumdošanas iniciatīvas izrādīšana. Šajā jomā jaunais prezidents noteikti būs aktīvāks par iepriekšējo. Zinot A. Bērziņa dabu, viņa dziļo ieinteresētību valsts atveseļošanā, tautas labklājības veicināšanā, par to nešaubos. Esmu pārliecināta, ka no Valsts prezidenta kancelejas nāks gan likumprojektu ierosinājumi, gan rīkojumi ministriem, gan skaidrojumi par prezidenta viedokli būtiskākajos attīstības jautājumos. Domāju, ka šajos jautājumos būs arī nopietnas diskusijas gan ar valdību, gan Saeimu, gan sabiedrību.Man vienmēr ir gribējies skatīties ne uz Satversmes burtu, bet garu, un Valsts prezidents drīkst darīt visu, ko Satversme viņam neaizliedz. Tas ir atkarīgs tikai no paša cilvēka, cik viņam ir enerģijas, gribēšanas, motivācijas iet un strādāt. Kā jebkurā citā sfērā. Jaunais prezidents visu mūžu ir smagi strādājis un ir pietiekami turīgs. Viņš varētu būt kā simbols – tādam vajadzētu būt ikviena Latvijas iedzīvotāja dzīves līmenim – ikviena, kurš ir visu savu mūžu godīgi strādājis un maksājis nodokļus. Finansiālā neatkarība A. Bērziņam dod arī garīgo neatkarību. Viņam nav jādomā, kā būs vēlāk, kā savilks galus kopā, ja notiks tas vai šis. Viņš pilnībā var nodoties domām un darbiem par savu tautu.
