Mācību gada pēdējā mēnesī kādā pagasta pamatskolā iznāca ar ilggadējiem pedagogiem parunāties par dzīvi laukos. Skolotājas neslēpa nožēlu, ka pašlaik lauki mirst lēnā nāvē un kļūst aizvien tukšāki. Arī pats esmu novērojis pamestību laukos. Pirms pāris gadiem apkārtnē, ko pazīstu, tukša palika viena viensēta, nu klusums valda vēl vienā. Tās saimnieki ir aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Ka tā nav lokāla rakstura parādība, apliecina arī Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētāja Mārtiņa Cimermaņa sniegtā intervija masu medijiem. Pēc viņa teiktā, tikai desmitā daļa Latvijas zemnieku saimniecību ir ieguldījušas attīstībā Eiropas Savienības piedāvātās investīcijas. Speciālists brīdina, ka Latvija kļūst par banānu republiku, kurā drīz neko neražos, bet tikai ievedīs. Tas baida visvairāk, jo jau tagad nezinām, vai, pērkot gurķus, tomātus un citus dārzeņus un tos ēdot, nesaslimsim ar kādu bīstamu infekciju, kas apdraud dzīvību. Pašreizējā situācija Eiropas dārzeņu tirgū šīs bažas apstiprina. Lai no šīs bīstamās atkarības izglābtos, loģiski būtu veicināt mūsu pašu valstī lauku attīstību, lai pārtikas sortiments būtu no pašu zemītes. Tā vietā lauku sētas ir apliktas ar ievērojami lielāku nekustamā īpašuma nodokli, kas jau sācis aplipt ar parādiem. Cilvēkiem zūd ticība rītdienai, tādēļ arī sarūk vēlme investēt saimniecību attīstībai. Ir, protams, pagasti, kur veido infrastruktūru, lai cilvēkiem gribētos tajos palikt, bet kultūras nami un sporta zāles maz līdzēs, ja nebūs darbavietu. Ir galīgi ačgārni skatīties, kā aizaug Latvijas lauki, un gaidīt furgonus ar indes āboliem.
