Līga MežuleTuvojas izlaidumu laiks. Domāju, ka arī šogad daudzus jauniešus nomoka pārdomas par to, ko darīt tālāk – mācīties vai doties peļņā uz kādu citu valsti. Pirms kāda laika Ērģemē satiku Valēriju Karpovu – vienu no saviem draugiem. Ilgu laiku viņš nebija redzēts mūsu pusē, tāpēc nolēmu noskaidrot, kur puisis bijis visu šo laiku un ko darījis. Valērijs ir piemērs tam, ka mums katram nepieciešams izvērtēt prioritātes savā dzīvē, kā arī iemācīties novērtēt to, kas mums jau ir. Protams, mūsu saruna neizpalika bez jokiem un smiešanās, jo tādu Valēriju zina visi – jautru, smieklīgu, izpalīdzīgu un ļoti runīgu.Anglijā – gandrīz divus gadusPirms diviem gadiem, pabeidzis neklātienē 11. klasi, Valērijs devās uz Angliju kopā ar savu labāko draugu Aivi. Galamērķis bija pilsēta Scunthorpe, kurā dzīvo arī Valērija mamma, māsa, klasesbiedrs un vēl daži draugi. Sākotnējā iecere – aizbraukt uz vienu vai diviem mēnešiem ciemos pie ģimenes un draugiem, nedaudz atpūsties un atgriezties Latvijā, lai strādātu un turpinātu mācības. Man šķita ļoti dīvaini, kad Valērijs teica: „Vienu rītu pamodos un izdomāju, ka palikšu Anglijā.” Tā vienkārši. Puisis Latvijā atgriezās tikai šī gada maijā. Bez likuma ierobežojumiemTā kā Valērija draugi un ģimene jau kādu laiku dzīvoja un strādāja Scunthorpē, tad pa visiem kopā jau bija izdomāts, kur Valērijs varētu strādāt. Viņš pats izsakās ne pārāk priecīgi – vistu fabrikā. Izrādās, ka no sākuma tur strādā visi, jo šajā fabrikā esot viegli dabūt darbu. Tas ir saistīts ar pārtikas rūpniecību, un, kas pārsteidza gan mani, gan Valēriju, tad tur netiek izietas stingras medicīniskās pārbaudes. Māsiņa vienkārši pajautā – tev galva nesāp, vēders nesāp? Un tāda ir medicīniskā pārbaude, lai varētu strādāt pārtikas rūpniecības uzņēmumā. Uzsākot darbu, jebkuru darbinieku uzņem aģentūrā, tas nozīmē, ka cilvēkam nav pastāvīga darba, bet tad, kad piezvana, ir jāiet. Kad var piezvanīt? Jebkurā diennakts laikā. Darbs aģentūrā ir salīdzināms ar pārbaudes laiku Latvijā, tikai atšķirība tāda, ka pārbaudes laika ilgumu nosaka nevis likums, bet aģentūra. Valērija pārbaudes laiks bija gandrīz pusotrs gads, līdz viņš tika uzņemts kā kompānijas darbinieks. Uz jautājumu, kāda atšķirība – strādāt kompānijā vai aģentūra, viņš atbildēja: „Protams, mainās atalgojums gan par noteiktām darba stundām, gan par virsstundām. Kā arī, ja, strādājot aģentūrā, vienu dienu jāfasē vistas filejas un jāber garšvielas, tad nākamajā dienā jau jāstrādā kautuvē. Bet, kad esi uzņemts kompānijā, tad jāstrādā vienā noteiktā cehā, piemēram, tur, kur fasē filejas un ber garšvielas.”Ja mums, Latvijā strādājot, reizēm liekas, ka no pirmdienas līdz piektdienai ir vesela mūžība, tad ko lai saka tie, kuriem viena darba nedēļa ir 12 dienas? Valērijam un viņa draugiem mēnesī bijušas tikai četras brīvas dienas. Tāpēc strādāšana ir pamatīga un nogurdinoša. Reizēm darba nedēļa beidzas ar pamatīgām muguras sāpēm, un, lai ar tām tiktu galā, ir tikai divas dienas.Latvieši – lepna tautaAr Valēriju kopā strādājuši septiņi poļi un astoņi lietuvieši, pret kuriem darba devēji izturējušies krietni laipnāk kā latviešiem. Prasīju, kāpēc tā, viņš tikai smējās un teica, ka latvieši ir mazā skaitā un arī runā pretī, neļauj kāpt uz galvas. Laikam tiešām apstiprinās stereotips, ka latvieši ir lepna tauta. Ja spēj savaldīt dusmas un nerunāt pretī, tad vadība izturas ļoti labi. Līdz ko izdari vismazāko kļūdu, tā tev parāda, kur ir tava īstā vieta, strādājot kā iebraucējam. „Darba devējs var atņemt iespēju piepelnīties virsstundās vismaz divas nedēļas – tas ir kā sods, lai tevi pārmācītu,” stāsta Valērijs. Atgūt cieņu darba devēju acīs esot ļoti grūti, bet ne neiespējami. Interesanti, ka kopā ar Valēriju strādājusi tikai viena angliete. Sieviete vistu fabrikā sākusi strādāt no 16 gadu vecuma un nu jau tur ir 18 gadus. “Apbrīnoju viņu. Kā tik ilgi var izturēt tādā darbavietā?” pārsteigts ir Valērijs. Sarunas gaitā puisis atklāja, ka paši angļi tādus ne pārāk prestižus darbus nedarot – tikai iebraucēji.Sabiedrībā valda uzskats, ka tie, kuri strādā ārzemēs, pelna lielo žūksni naudas. Protams, nopelnīt var, taču dzīvošanas izmaksas ir diezgan augstas. Divistabu dzīvoklis maksā 300 mārciņas (Ls 240) + 150 mārciņas (Ls 120) komunālie maksājumi mēnesī. Iekrāt naudu var tad, ja atsakās no sevis palutināšanas ar kādu izklaidi, izbraucienu, izvēlas pieticīgu ēdienu. Valērijs saka: „Es neticu, ka kāds jaunietis spētu atteikties no nelielas sevis palutināšanas.”Ir tik labi būt mājāsValērijs atgriezās Latvijā, jo saprata, ka ir sevi mānījis, mēģinājis sev iestāstīt, ka arī Anglijā dzīvot ir labi. „Liekas, ka, tur dzīvojot, ir viss, bet īstenībā nav nekā,” saka Valērijs. Arī viņam sāka pietrūkt Latvijas, Ērģemes, draugu un cilvēku, notikumu, pasākumu, aktivitātes, kas ir šeit. Puisis priecājas, ka ir, kur atgriezties. Kā teica Valērijs: „Pat tāds sīkums kā nesen notikušās sporta spēles man lika saprast, ka Anglijā vairs nekad neatgriezīšos. Ir tik labi būt mājās.” Puisis nožēlo, ka nav pabeidzis skolu, tāpēc nolēmis to izdarīt tagad.Sarunas beigās Valērijs piebilst, ka uz ārzemēm var braukt vai nu tikai ātri piepelnīties (uz vienu vai diviem mēnešiem) un braukt atpakaļ, vai arī braukt ar mērķi sākt jaunu dzīvi un palikt tur pavisam.
Par dzīvi ārzemēs
Plusi: • iespēja nopelnīt• lielākas sociālās garantijas, piemēram, veselības aprūpe• apzinies patiesās vērtības savā dzīvēMīnusi: • naudas dēļ zaudē cilvēciskās vērtības• nav kultūras dzīves• maz brīvā laika• darbs – viss, ko tu redzi• trūkst draugu, ģimenes un Latvijas
