Ar Valkas pamatskolas skolotāju Sandru Veldri tiekos dienā, kad viņas meita Marta ģimnāzijā kārto 9. klases beigšanas eksāmenu latviešu valodā. Stundas jau ir beigušās, bet Sandras klases telpa čum un mudž no skolēniem. Mācību gada beigās kāds vēl steidz nokārtot neizdarītās lietas, cits atstāsta izlasīto grāmatu. Sandra atzīst, ka viņa ir neatlaidīga un prasīga un no savām prasībām nekad neatkāpjas – ja mācību gada laikā trešklasniekam ir jāizlasa vismaz piecas grāmatas, tad tas ir jāizdara bez atrunām. Kad klasē paliekam vienas, nevar nepamanīt, ka viņu māc uztraukums par savu devītklasnieci, nevis tik daudz par gaidāmo sarunu. Lai gan Sandras darba stāžs sasniedzis jau cienījamu ciparu – 28 gadus, viņa vienmēr uztraucas par saviem bērniem un skolēniem. Šajā mācību gadā skolotākas audzināmajiem – 3.b klasei – bija jākārto valsts ieskaite matemātikā un latviešu valodā. Viņa bijusi satraukusies ne pa jokam, jo uzdevumi bijuši gana sarežģīti, bet ieskaišu rezultāti esot iepriecinoši.Mājas dzīve jāaizmirstSandra uz Valku atnāca 1983. gadā pēc toreizējā Liepājas Pedagoģiskā institūta absolvēšanas. Valkā jau dzīvoja un strādāja vecākais brālis Vitolds, kuru valcēnieši zina kā bijušo Valkas ģimnāzijas direktoru. Pašlaik brālis vada SOS bērnu ciematu Valmierā. Arī brālis Raimonds darbojas pedagoģijas jomā Ogres pusē. Sandras dzimtā vieta ir nelielā Kurzemes pilsētiņa Vaiņode, kas atrodas 50 kilometrus no Liepājas un pavisam netālu no Lietuvas robežas. Bērnībā mazā kurzemniece sapņojusi par trim profesijām – operas solistes karjeru, frizieres darbu un skolotājas amatu. Par labu skolotājas profesijai izsķirošo lomu nospēlēja Sandras toreizējā krievu valodas skolotāja Ilze Arhipova, kuru uzskata par savas profesijas etalonu – vienmēr formā un labā garastāvoklī. Toties, atnākot strādāt uz Valku, viņa daudz mācījusies no Daces Langenfeldes un Ingrīdas Hedemarkas. Līdzīgas darba metodes savā ikdienas darbā izmanto arī Sandra. Viņa uzskata, ka, nostājoties klases priekšā, visas savas lietas un mājas dzīve ir jāaizmirst. Ir bijušas reizes, kad mājās palikuši slimi bērni un dienas laikā bijis jāpiezvana ārstam, bet par saviem mammas pienākumiem atcerējusies tikai vēlā pēcpusdienā. Sandrai pašai ir svarīgi dzīvot saskaņā ar sevi un priecāties par to, kas ir, nevis čīkstēt par to, kā nav. Tas palīdzot mobilizēties, atraisīties un dzīvot laimīga cilvēka dzīvi. Katru rītu, mērojot ceļu uz skolu, viņu iepriecina zilās debesis, saule, ceriņi un putni. “Ja jau vēl varu un protu priecāties par dabas skaistumu, tad ar mani viss ir kārtībā,” smejas jubilāre. Šo sajūtu viņa cenšas iemācīt arī saviem skolēniem. Sandra absolūti nestreso par gadiem un kā lielāko atzinību pieņem skolēnu uzslavas par saviem darbiem, interesantajām veselības mācības un sociālo zinību stundām pamatskolas vecākajās klasēs un, protams, arī par izskatu. Tas skolotājai neesot mazsvarīgi, tāpēc bērnības sapņi par frizieres profesiju izpaužas prasmē sakārtot savus matus. Nav jēgas kliegtSandra joprojām nevar atbildēt uz jautājumu, kā vecākiem – tētim Arvīdam, kuram bija tikai četru klašu izglītība, un mammītei Līvijai, kura beidza septiņas klases, – bija tik liela apņemšanās savus trīs bērnus izskolot par skolmeistariem. Lai gan Sandras tētis jau kādu laiku guļ Vaiņodes kapos, meita joprojām ar aizkustinājuma asarām acīs kā savas dzīves svarīgākos vārdus patur prātā tēva teikto: “Meitiņ, nedari otram to, kas tev pašai nepatiktu.” Sandra tā arī centusies un cenšas dzīvot un strādāt. Viņa atzīstas, ka jūtas slikti, ja ir bijusi konfliktsituācija vai sanācis kāds nepatīkams strīds. Viņa labi jūtas, ja ir saskaņā ar sevi un apkārtējiem. Skolēni zina, ka Sandra viņus vienmēr uzklausīs un pateiks īstos vārdus, kas ļaus bērnam nomierināties un pieņemt pareizo lēmumu. Skolotāja atzīst, ka reizēm viņa jūtas kā īsta noslēpumu glabāšanas lādīte, tāpēc stāstītais, ko uzticējuši bērni, tur arī paliek kā aiz atslēgas. Jau augstskolas laikos Sandra bijusi kursabiedreņu noslēpumu un stāstu par mīlas nedienām glabātāja. Acīmredzot Sandra apkārtējos vieš lielu uzticību un viņi zina, ka viņa pratīs pateikt īstos vārdus.Taujāta, kā Sandra tiek galā ar rezgaļiem, viņa atbild, ka pieredze liecina, ka uz skolēniem neesot īsti jēgas kliegt. Reizēm gan Sandra mēdzot kādam pateikt, ka “viņš nedraudzējas ar galvu”. Viņa ir pārliecinājusies, ka tie skolēni, kuri skolā veic visus skolotājas uzdevumus un ievēro noteikumus un prasības, parasti nenonāk konfliktsituācijās. Sarežģītāk klājas tiem, kuri nav raduši pakļauties un ievērot prasības. Var dziedāt visu nakti Jāatzīst, mūsu saruna par dzīvi vairāk pieskārās skolotājas profesijai un ikdienas darbam. Tomēr Sandra atklāj, ka ļoti gaida brīvlaiku. Lai gan viņai apkārt ir nepieciešami cilvēki, pirmo vasaras mēnesi viņa no sirds atpūšas, izguļas un saved kārtībā dārzu un māju.“Mans solārijs ir Smilšu ielā,” smejas valcēniete (šajā ielā atrodas Veldru ģimenes māja). Viņa atceras, ka tētis cerējis, ka vismaz meita paliks dzimtas mājās, bet Sandra kopš studiju gadiem spurojusies pretim un pateikusi, ka nebūs nekāda skolotāja – mājsaimniece. Dzīvē pierādījies, ka reizēm mājsaimnieces pienākumi spēj sagādāt patiesu gandarījumu. Sandrai patīk līdz spēka izsīkumam strādāt dārzā un pēc tam priecāties par padarīto. Sandra spriež, ka, iespējams, jaunības perfekcionisms viņai ir aiz muguras, jo vairs tik ļoti nesatraucot nenoslaucītie putekļi. Kaut gan, atbraucot ciemos, viņa no brāļiem dzirdējusi, ka māsas mājās izskatoties kā muzejā – viss salikts pa plauktiņiem un nekur nav neviena puteklīša. Bet citādāk Sandra neprot – ja darīt, tad darīt kārtīgi un no sirds. Plānojot savu atvaļinājumu, viņa nojauš, ka dzimšanas dienas svinības varētu ieilgt. Bet tas neesot nekas neparasts, jo jubilāre jau pieradusi, ka parasti viņas mājās pulcējas daudz cilvēku, kuri atzinuši tās par viesmīlīgām un ar savu īpašu auru. Parasti sanākšanas reizēs ar brāļiem notiek arī kopīgi koncerti, kuros Sandra ņem rokās ģitāru, un te nu izpaužas viņas sapnis par opermūzikas solistes karjeru. Izrādās, Sandra studiju gados dziedājusi kopā ar leģendāro liepājnieci Imanta Kalniņa dziesmu izpildītāju Austru Pumpuri. Viens no galvenajiem skolotājas darba instrumentiem ir balss, kura darba gados ir nedaudz sabojājusies, bet tas neliedzot īpašās reizēs viņai dziedāt pat visu nakti. Un šīs dzimšanas dienas svinības ir īpašas, tāpēc, iespējams, kādam garāmgājējam izdosies izdzirdēt Veldru un Krieviņu ģimenes lielkoncertu.
