Pēc trijām Portugālē pavadītajām nedēļām trikātietis Aivars Grinbergs ir nedaudz vīlies. Viņa sapņu zeme pilnībā neatbilda cerētajam priekšstatam. Varbūt tāpēc, ka Aivars ar velosipēdu apceļojis vairāk nekā 10 latviešiem eksotiskas dienvidu valstis un salas un redzējis daudz pasakainu ainavu.Šopavasar Aivars kopā ar ceļojumos pārbaudītu draugu kompāniju trīs nedēļas mina pedāļus pa Spānijas un Portugāles ceļiem un takām, nobraucot gandrīz 1600 kilometru. Viņu galvenais mērķis bija Portugāle: zeme Pireneju pussalā, kas no vienas puses robežojas ar Atlantijas okeānu, no otras – ar Spāniju. Lai tur nokļūtu, pieci latvieši (Aivars Grinbergs, Aivars Taurenis, Uvis Zemītis, Artūrs Upenieks un jaunpienācējs viņu pulciņā, smilteniešu novadnieks Mārtiņš Ulāns) lētākas aviobiļetes uz Madridi un atpakaļ (256 eiro) nopirka internetā jau pērn augustā. No Madrides līdz Salamancai viņi vēl trīs stundas brauca ar vilcienu un tikai tad izpakoja un samontēja velosipēdus un devās Ziemeļportugāles virzienā uz Duro upes ieleju.Trešajā dienā velosipēdistu pulciņš šķērsoja robežu un pa augstu un garu tiltu pāri upei beidzot iebrauca ilgi gaidītajā zemē. Visi pieci Portugālē ieradās pirmo reizi. Vispirms viņi devās valsts ziemeļu virzienā līdz ostas pilsētai Porto, tad – uz galvaspilsētu Lisabonu, bet tālāk lielākoties mina pedāļus gar okeāna piekrasti līdz Faro pilsētai pašos Portugāles dienvidos. Pēdējais kempings atradās Spānijas pierobežā, no kura vēl bija jāpārvar gandrīz 500 kilometru Madrides virzienā. “Vai nu palieku vecāks, vai esmu daudz burvīga redzējis, vai arī kompānija pārāk pierasta, bet šoreiz brauciens šķita vienmuļākais no visiem. Jā, bija vismaz trīs vai četras grūtas un arī jaukas dienas. Taču daudz no kopējā iespaida sabojāja apnicīgais lietus,” šoreiz Aivars ir rezervēts emocijās, stāstot par savu ceļojumu.Ceļa malās – tikai ganāmpulkiViņa uzņemtajās Portugāles fotogrāfijās tomēr redzamas skaistas lēzenu kalnu ainavas; iespaidīga Atlantijas okeāna pludmale ar smilšainu pludmali, stāvas kraujas ieskauta; krāšņi saulrieti okeāna krastā; pilsētas upes krastā, kurās nami sabūvēti vairākās terasēs, tiecoties kalnup.Protams, Portugālē ir skaista daba, piekrīt Aivars, tomēr vienmuļību izraisot tas, ka šī zeme ārpus pilsētām ir mazapdzīvota. Var nobraukt desmitiem kilometru un nesastapt nevienu cilvēku. Ceļa malās no dzīvās radības redzami vien ganībās palaisti lopi zvaniņiem kaklā un pāris ganu. Citviet ir kalnu terasēs iekopti vīna dārzi. Par portugāļu portvīnu Aivars saka tikai labāko, – garša ir lieliska! Latvijā tādu nopirkt nevarot.Trikātietis jau iepriekš bija sasapņojies par maziem zvejnieku ciematiņiem, kuros varēs nobaudīt okeāna zivis, jo portugāļu virtuvē pārsvarā dominē jūras veltes, piemēram, zobenzivs, jūras zutis, sardīnes, mencas. Tomēr latviešu kompānija Portugālē no tā nenogaršoja neko, jo zvejnieku ciematiņus visā garajā maršrutā neieraudzīja. Iespējams, mazi, omulīgi krodziņi ar vietējo virtuvi palika nepamanīti, un rezultātā pārtiku latvieši iepirka lielveikalos pilsētās. Ideāli veloceliņi okeāna kāpāsTagad Aivars secina, ka vairāk par lēzenajiem lielceļiem, lielpilsētu un lielveikalu apmeklējumiem vēlējies izbaudīt sportiskāku braucienu kalnainā apvidū. Dienā grupa nobrauca vidēji 80 kilometru. Visideālāk bija braukt Porto tuvumā, kur okeāna krastā kāpās izbūvēti veloceliņi ar ideālu segumu – gan ērti mīt pedāļus, gan var priecāties par vienreizēji skaistām ainavām. Pati grūtākā ceļojuma diena Aivaram bija arī emocionāli saviļņojošākā. “Braucām visu dienu, līdz pievakarē, jau pārguruši, uzzinājām, ka līdz kempingam vēl seši kilometri un visu laiku jāminas augšup kalnā. Kalna virsotnē bija parks ar simtiem lielu akmeņu un vairākām baznīcām. Vēlu vakarā un vēl stundu no rīta klīdu starp akmeņiem un priecājos par izgaismotajām pilsētām Penhas kalna piekājē,” atceras ceļotājs.Aivars iesaka citiem ceļotājiem, kuri vēlas doties uz Portugāli, neņemt vērā teoriju, ka tur gandrīz visas dienas gadā ir saulainas. “Lija nedēļu no vietas, faktiski gāza straumēm, un reizēm pat trīs stundas sēdējām zem jumta. Arī krusu piedzīvojām. Vietējie stāstīja, ka tik lietains pavasaris ilgi nav piedzīvots.” Nakšņošana teltīs šādos laika apstākļos nebija patīkama. Divas naktis pēc kārtas ceļotājs pamodās “peldošā” guļammaisā, bet gaisa temperatūra naktī kalnos bija vien plus pieci grādi. Laika apstākļu dēļ velotūristi biežāk nekā sākotnēji plānots apmetās hosteļos, kas sadārdzināja ceļojumu. Tomēr viss piedzīvotais bija tā vērts. “Pieļauju, ka uz Madridi, Lisabonu vai Porto pastaigāties aizlidošu vēl kādreiz arī vecumdienās, bet diezin vai tad vairs spēšu mīt pedāļus 100 kilometru dienā kalnainā apvidū un plus 30 grādu karstumā,” spriež Aivars.Viņš aprēķinājis, ka kopējie izdevumi 22 dienās katram ceļotājam bijuši 380 eiro, neskaitot naudu par aviobiļetēm un suvenīriem. No tiem 70 eiro ir transporta izdevumi (brauciens ar pieciem vilcieniem, metro un diviem prāmjiem). 110 eiro izmaksājušas naktsmītnes (11 kempingi un četri hoteļi). Visdārgākā bija pārtika un vīna degustācijas, par ko izdoti 200 eiro.
