Poļu plostnieks Stefans secina, ka nav pasaulē skaistākas upes par Gauju. Viņš kopā ar pārējiem tautiešiem redzējis daudzas Eiropas upes, bet tas neliedza jūsmot par Gaujas krastiem un brīnišķīgo pavasara maigā zaļuma izrotāto dabu. Ceturtdien pulksten 7 pie Gaujas krasta netālu no Spicu tilta vairāk nekā 60 plostnieku, tostarp arī “Ziemeļlatvijas” komanda, gaidīja plostu. Tas kā kautrīga līgava parādījās aiz upes līkuma, un plostošana varēja sākties. Pirms uzsākt ceļu, poļi nodziedāja plostu himnu, noskaitīja tēvreizi un noskaloja muti Gaujas ūdenī. Šopavasar plostnieki piedzīvoja vairākus pārsteigumus. Viens no tiem bija straujais plosta ceļš, tāpēc pirmās dienas galapunktu, kas atradās pusotru kilometru pirms Oliņu pirts, sasniedza neierasti ātri – jau pulksten 16. Šogad braucēji pēc dienu ilgās plostošanas vairs neatpūtās Oliņu pirtī, jo tai ir mainījušies īpašnieki. Strenču novada pašvaldība plostniekus sagaidīja Gaujas labajā krastā ar uzceltu telti un klātiem galdiem. Jau plosta ceļa sākumā veiklību un spēju noreaģēt pārbaudīja tā saucamie slaucītāji – pār upi pārkrituši koki. Nekādu lielu kaitējumu tie nenodarīja, vien laiku pa laikam plostniekiem bija jāmetas guļus vai rāpus. Neviens par to īpaši vairs nesūkstas, jo zina, ka citādi var sanākt daudz lielākas nepatikšanas. Ir bijuši gadījumi, kad slaucītājs parauj līdzi arī plostnieku un tad jārēķinās ar pirmo pavasara peldi. Neviens neizpeldējās, bet kājas gan saslapināja daudzi. Šogad gadījās vēl kas nebijis – peldot pa Gauju, pleni apciemoja neliels zalktēns. Klātesošie to uztvēra kā labu zīmi, jo zalktis nav tikai čūska, bet arī svēts rāpulis, kas pievilina veiksmi. Tātad Gaujas plostošanas tradīcijām būs vēl ilgs mūžs.
