Vijciema čiekurkaltē viss tāpat kā pirms 116 gadiem. Priedes čiekurus, iepildītus maisos, ar ķēdēm caur lūku nogādā uz trešo stāvu, kur tos saber īpašos metāliskos cilindros. Ar malku kurināmā krāsns pirmajā stāvā metāliskos cilindrus uzkarsē. Čiekuri kaltējoties krakšķ un sprakšķ, veidojot savdabīgu melodiju.
Jautāts par jaunāko, Austrumvidzemes sēklkopības iecirkņa vadītāja vietnieks Ivars Palejs atbild, ka čiekurkalte kā vēsturisks un joprojām ražojošs objekts nupat ir iekļauts projektā “Dižā Baltijas apceļošana”. Trešdien kaltē ieradās liela žurnālistu grupa no visām trijām Baltijas valstīm. “Nezinu, cik objektus kurās valstīs žurnālisti jau bija apskatījuši, taču kāds krievu izdevuma pārstāvis sacīja, ka pašlaik čiekurkalte viņa acīs ir visinteresantākais no redzētā.Kampaņā “Dižā Baltijas apceļošana 2011” var iepazīties ar 30 tūrisma objektiem Baltijas valstīs un piedalīties balvu izlozē. Tā šogad notiek piekto gadu, lai veicinātu un padarītu aizraujošāku Baltijas valstu apceļošanu, atklātu un iepazītu ievērojamus tūrisma objektus gan pašmājās, gan kaimiņvalstīs.Tūristu skaits šogad palielināsI. Palejs atzīst, ka vasarā viņam patiešām lielākoties jādarbojas ar ekskursantiem. Interese par čiekurkalti ir, un šogad ekskursanti atkal ir sarosījušies. 2010. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, apmeklētāju skaits nokritās no 1060 līdz 750. Acīmredzot šis aspekts ir saistāms ar valstī notiekošajiem ekonomiskajiem procesiem. Pērn Vijciemā tikai vienu reizi ieradās autobuss no “Skaisto skatu aģentūras” Rīgā, kas 2009. gadā četras reizes atveda pussimts cilvēku. Šopavasar viņi vienreiz jau paspēja aplūkot čiekurkalti, un domājams, ka tā nebūs pēdējā.Vēl čiekurkalti apskata daudz “Latvijas valsts mežu” struktūrvienības “Mammadaba” meistarklases dalībnieku, par to saņemot papildu punktus. Šajā projektā piedalās 1. – 9. klašu skolēni.Sēklu stādu audzēšanai netrūkstAr ražošanas lietām šis gads nav tas izcilākais sēklu iegūšanas vēsturē. Ziema ieilga, čiekuru vākšana notika vēlāk nekā parasti un raža arī nebija tik laba kā citus gadus. Visi čiekuri tika izkaltēti šajā nedēļā. “Sēklu netrūkst, mums ir uzkrājumi, tāpēc nav iemeslu bažām, ka trūks stādāmā materiāla,” smaida Ivars. Faktiski jau Vijciemā iegūst tikai nelielu daļiņu no “Latvijas valsts mežos” iegūtā stādmateriāla un to sajauc vienā katlā ar modernajās tehnoloģijās iegūtām sēklām.Kopš 2006. gada nav bijis egļu čiekuru ražas. Pārraugot egļu plantāciju, šopavasar tās grasās ziedēt, tāpēc rudenī gaidāma arī egļu čiekuru raža. Priedes čiekuri vairāk vai mazāk izaug katru gadu, taču egļu čiekuriem pārtraukums mēdz būt no četriem līdz pat septiņiem gadiem.Nepārvērtās par graustuVijciema čiekurkaltē sēklas iegūst ar vairāk nekā simts gadus vecām metodēm un tikpat vecām iekārtām, kas saglabājušās kopš 1895. gada, kad kalte sāka darboties. 1992. gadā, pateicoties Strenču virsmežniecības un Meža darbinieku biedrības cilvēku uzņēmībai, pēc gandrīz trīsdesmit gadu pārtraukuma vecajā kaltes krāsnī atkal ierūcās uguns. Tikai pateicoties mežinieku, īpaši ilggadēja Zīles mežniecības mežziņa Miķeļa Pētersona, pūlēm, kalte nepārvērtās par izdemolētu graustu. Visas iekārtas tika saglabātas tādas, kādas tās bija, čiekurkaltei uzsākot darbu.Kopš tā laika katru gadu kādu laiciņu griežas divdesmit četri čiekuru žāvēšanas cilindri. Visa čiekuru kalte tās darbošanās laikā smaržo pēc sveķiem un dūmiem, atkal čiekuri atveras un no tiem birst sēkliņas, kas ir sākums simtiem hektāru jauna meža.Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.
