Labklājības ministrija izstrādājusi priekšlikumu turpmāk invalīdiem, kuri pārtraukuši darba attiecības, izvēlēties – saņemt invaliditātes pensiju vai bezdarbnieka pabalstu, bet ne abus kā līdz šim. Šķiet, pensijas un pabalsti pašreizējai varai ir kā medus pods, kas neliek un neliek mieru un mudina no tā nosmelt kādu karoti. Kā zināms, ir nolemts samazināt arī bezdarbnieku pabalstu. Labāk jau uzreiz būtu atklāti paziņojuši – visus budžeta iztrūkumus segs tauta, arī tās sociāli visneaizsargātākā daļa. Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām mūsu valstī atrast darbu nav viegli, un, ja tas izdodas, tad to var uzskatīt par patiesu veiksmi. Lielākoties viņiem izdodas iekārtoties darbā ar attiecīgu nodarbinātības valsts aģentūras projektu palīdzību, bet tajos darbā iekārtošana paredzēta tikai uz noteiktu termiņu. Lielus izdevumus prasa arī medikamentu iegāde, kas vairumam cilvēku ar invaliditāti jālieto pastāvīgi. Šāds ministrijas priekšlikums draud daudzu invalīdu dzīvei uzlikt galējas nabadzības zīmogu.Tajā pašā laikā masu mediji ziņo, ka valsts pārvaldē atklātas vismaz 360 darba grupas, kuru pienākumi dublējas vai arī tās savu uzdevumu veikušas un dažādās institūcijās turpina mierīgi veģetēt. Premjers ar vienu spalvas vilcienu tās gan nolikvidēja, bet cik naudas šīm grupām iztērēts, to neviens nemin. To, ka līdzekļu tērēšana nav beigusies, var spriest pēc informācijas presē par “Vienotības” svētību savu cilvēku ielikšanai valsts uzņēmumu padomēs, kaut daži no viņiem attiecīgajā jomā nav kompetenti. Izskatās, ka viss notiek kā Imanta Ziedoņa epifānijā par bedri – “Leksim bedrē, leksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks.”
