Šorīt, kad pulkstenis bija tikai pusastoņi, sēžot pie „Zemnieksētas”, es smagi domāju par savu suņa nožēlojamo likteni. Uz šo domu mani pavedināja smarža, kas sagrieza manu tukšo puncīti pavisam otrādāk. Tā nāca no veikala. Es tur vienkārši sēdēju savā nožēlojamajā izskatā – pirms dienas sasists, ar strutojošām, asiņainām brūcēm. Cilvēki ir nožēlojami, ka atļaujas otram nodarīt ko tādu. Brūces netaisījās dzīt, tās bija par dziļu, turklāt klāja gandrīz visu manu ķermeni. Es nezinu, kāpēc tā. Bet man sāp gluži neizturami… Tāpat es vēlos arī ēst. Būtu gatavs ēst visu, tikai, ja kāds atmestu kaut pelējušu, sakaltušu maizīti, bet neviens to nedara. Divkājainie ļaundari, nolāpītie sadisti nevar iedomāties, ka ēdiens tā vienkārši nemētājas pa zemi?! Es nezinu, kādēļ man ir tāda dzīve – elementāri paskriet zem riteņiem, paciest, ka mani sit, un izturēt šīs nežēlīgās sāpes un mokas. Nedēļām ilgi badoties… Un tāpat tev neviens nepievērsīs uzmanību, pat neiedomāsies vai vispār nepaskatīsies. Man skauž citu likteņi – sabužināto un mīlēto, un tas nav pārdabiski, un es par to nekaunos. Kādēļ citi ir pelnījuši, bet es ne? Nu ja, cilvēkiem nospļauties, ja neesi tīrs un sakopts. Es naktīm kaucu un sapņoju par laimīgu dzīvi. Bet nē, man ir jāturpina paciest apmētāšana ar cietiem priekšmetiem un sišana, speršana. Bet neviens pat neiedomāsies, kādēļ es meklēju kaut kur vietu šajā pasaulē. Es alkstu pēc saimniekiem, mīlestības un pastaigām ar vismīļāko cilvēku, kas mani tur pie pavadiņas … Turpat sēžot es dziļi aizdomājos .. Un tad es sapratu, par ko mani uzskata – par netīru suni, kas pamests un kuru var dauzīt līdz asinīm. Cilvēki? Drīzāk necilvēki, kas iedomājas, ka man nav sirds un ka man nesāp. Stiklainām acīm es vēros skatlogā un turpināju cerēt, jo citas iespējas man netika dotas…Kristiāna Evika KaktiņaSmiltenes Centra vidusskolas8.b klases skolniece
