Rīt Latvijā atzīmēs Mātes dienu. Ērģemes pagasta “Stūrīšu” māju saimniece Juta Aušte, kura ir četru bērnu mamma un nu jau gandrīz divus gadus arī vecmāmiņa, uzskata, ka labāk to būtu noteikt par ģimenes dienu. Pēc viņas domām, sieviete jūtas drošāk un var paveikt daudz vairāk, ja viņai ir stipra aizmugure dzīvesbiedra personā, turklāt ģimenē ikvienam tās loceklim, arī bērniem, ir liela nozīme labu attiecību un noturīgas, stipras saimes veidošanā.Vēlos zināt no mammas, vai šajos laikos laukos ir viegli vai grūti uzaudzināt vairākus bērnus, jo cik nav dzirdēts, ka vecākiem lielas grūtības sagādā atvašu izskološana un iztikas nodrošināšana ģimenei. “Kad jūs pieteicāties atbraukt, es kādu laiku domāju, vai man ticēs un vai maz drīkstu teikt, cik man ir labi,” atbild Juta.Mīlestību jāprot sadalītBērni – tas ir vecāku prieks. Rūpēs par viņiem un priecājoties par audzināmo panākumiem nav laika spriest par grūtiem laikiem, ārpasaule vispār paliek it kā ārpus ģimenes ikdienas. “Stūrīšu” mājas istabā pie sienas ir ģimenes fotoattēli, kuriem, veicot mājas soli, mamma ik pa brīdim uzmet acis, un tas rada gaišumu sirdī, nostiprinot pārliecību, ka dzīvē nav nekā dārgāka par ģimeni, bērniem. J. Aušte ar mīlestību stāsta par visiem četriem. “Te redzama vecākā meita Silva. Viņa jau pāris gadus kopā ar draugu Jāni dzīvo Īrijā un viņiem ir maza meitiņa Gabriēla. Ļoti gaidu, ka vasarā varbūt atbrauks ciemos. Pēc vecuma otrais ir dēls Niks, kuram palika 20 gadu, nākošais ir trīspadsmitgadīgais Marks, bet visjaunākais mūsu saimē ir septiņgadīgais Ralfs,” ar bērniem iepazīstina Juta. Runājot par audzināšanu, viņa pasmaida un saka, ka bērni izaug paši. Mammai tikai jāprot veltīt visiem vienādu mīlestību. “Man šķiet, ka es to esmu spējusi sadalīt. Katrs savu devu no manis ir paņēmis. Protams, pats mazākais vienmēr saņem vairāk, bet tas tā ir bijis ar visiem,” apliecina mamma.Bērnus var izaudzināt visos laikosArī pati Juta no atvasēm guvusi laimi savā dzīvē. “Patiesībā mani nekas cits tik laimīgu nedara kā bērni. Viņi ir galvenā manas dzīves sastāvdaļa. Nekad nevajag domāt, ka grūtākos gados nebūs iespējams izaudzināt bērnus un atteikties no ģimenes papildinājuma. Es teiktu – un kā vēl var izaudzināt, lai arī kādi laiki būtu. Turklāt arī bērni, paši paaugušies, spēs vēl mūs izaudzināt. Ja ģimenē būs bērni, tad arī Dieviņš izdarīs tā, lai visus spētu aprūpēt,” savu pārliecību pauž Juta. Atminoties agrākos gadus, sieviete stāsta, ka iesaistījusies arī dažādās biznesa lietās, lai vairāk nopelnītu, bet tagad to nožēlo un ir priecīga, ka var būt mājās un redzēt, kā izaug atvases. “Nekādi panākumi darbā šo prieku nespēj aizstāt. Vai tad lieki 100 lati ir vērtība, ko var izmainīt pret uzmanības veltīšanu bērniem? Nu nē taču!” uz pašas sev uzdoto jautājumu atbild mamma.Iztiku nodrošina saimniecībaProtams, ar mīlestību vien nedzīvosi, jādomā arī par iztikšanu. Lielāko daļu pārtikas ģimene iegūst no savas piemājas saimniecības. “Visu nepieciešamo izaudzējam paši. Mums ir arī sava bišu saime. Biškopja pienākumus ir uzņēmies mans vīrs Juris. Dārzā aug zemenes, dārzeņi, zaļumi, kartupeļi, pagrabs rudenī ir pielikts pilns līdz griestiem,” apliecina Juta.Viņa atzīst, ka naudas izdevumi gan rūpīgi jāplāno. “Tie jārēķina līdz pat latam. Ir jau tā, ka nereti bērnu vēlmes ir lielākas par iespējām, bet tad līdz ģimenes vienotība un savstarpējā izpalīdzība. Piemēram, mazais puika ļoti vēlējās divriteni. To viņam atsūtīja vecākā māsa no Īrijas. Tas ir ļoti forši, ka viņi cits citu tā velk. Šis grūtais laiks savā ziņā ir arī noderīgs. Tas mums liek iemācīties dzīvot un saprast – ja esam laukos, tad jāstāda arī kartupeļi un citi dārzeņi, nevis tikai vienkārši jādzīvo un pilsētā jāpērk sīpoli. Mums galdam viss vajadzīgais ir – medus, dārzeņi, audzējām arī trušus,” saka J. Aušte. Savukārt vasaras mēnešos papildu ienākumus var iegūt mežā, lasot ogas un sēnes.Ģimenē cits citam palīdzMājas darbos labi palīgi ir bērni. “Viņu pienesumu ģimenei jūtam. Turklāt man ļoti patīk, ka viņiem rūp, lai ikviens ģimenē labi justos. Tiklīdz kādam rodas problēma, tā visi tūlīt metas palīgā un palīdz to atrisināt. Pilnīgi kā viens vesels kamolītis,” prieku neslēpj Juta.Mammai ir gandarījums, ka arī bērni izprot ģimeni kā vienu no lielākajām dzīves vērtībām. “Es to redzu arī vecākās meitas Silvas dzīvē. Viņai ar Jāni nebūt nav galvenais iegūt labākas markas automašīnu vai kādu citu mantu, kas ir topā jauniešiem, galvenais, lai būtu labi ģimenē,” atklāj mamma.Painteresējos, vai Juta no bērniem gaida arī kādu apsveikumu Mātes dienā. “Tā gan nav mūsu ģimenē svinamā diena. Patiesībā mani šī diena mazliet mulsina. Protams, skolā notiek koncerti, bērni iemācās dzejoļus, bet es nezinu, vai mājās manējie tai pievērstu uzmanību. Un kas tad es viena kā mamma būtu, ja man nebūtu visas ģimenes atbalsta. Bērnu audzināšanā liela loma ir arī tēvam. Turklāt ne visas sievietes var būt mātes, bet viņām taču arī ir mīlestības jūtas. Kā viņas jūtas? Atklāti sakot, es pat īsti nezinu, kā attiekties pret šo dienu. Mēs pastāvīgi esam kopā un svinam Ziemassvētkus, kas ir svētki visiem, arī dzimšanas dienas atzīmējam. Tie ir mūsu ģimenes svētki,” stāsta Juta.Visu intereses tiek ievērotasKatram bērnam ir savas intereses, un tās visas ģimenē tiek respektētas. “Visjaunākais – Ralfs – mums aizraujas ar sportu. Tas viņam patīk, un šķiet, ka zēns dienās būs sportists. Marks pēc rakstura ir prātnieks un filozofs. Viņš lasa grāmatas. Lasīšana ir viņa prieks. Niks ir praktisks, pēc būtības strādnieks. Viņš bez teikšanas pats redz, kas mājā jāizdara, kur kas jāsalabo. Silvas stihija ir gatavošana. Pie viņas visi ir gardi un labi paēduši,” stāsta mamma. Viņa pati visiem ir centusies ieaudzināt vienu īpašību – godīgumu. “Domāju, ka tas man ir izdevies, jo esam atklāti cits pret citu. Protams, ka tādās sīkās lietiņās cenšas kaut ko izdomāt. Mazais arī pamānās, ja kaut ko ne tā izdarījis. Tad es norādu, lai labāk pasaka visu, kā bija, un tad neko nepārmetīšu, bet ja pieķeršu melos, tad neklāsies labi,” stāsta Juta. Pēdējā laikā valstī politiķi daudz runā par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu. Savukārt sabiedrībā izskan pārmetumi, ka valsts par bērniem ļoti maz domā. Astoņi lati nav noteicošieJuta uzskata, ka valsts iespēju robežās palīdz ģimenēm ar bērniem. “Cik tā var, tik līdzekļu piešķir. Tomēr ne jau tikai bērnu audzināšanas pabalsta lielums vai niecīgums ir izšķirīgais faktors ģimenes veidošanai. Ir muļķīgi spriest – man nebūs bērnu, jo pabalsts ir tikai astoņi lati. Šai izvēlei ir gluži citi priekšnosacījumi, vai es patiesi gribu bērnus, vēlos viņus mīlēt un redzēt, kā viņi izaug. Vairāk vai mazāk latiem nav nozīmes,” apliecina Juta.Mamma tic, ka ar laiku dzīve Latvijā kļūs labāka un tas ne tik daudz būs atkarīgs no materiālās labklājības kā cilvēku savstarpējām attiecībām un attieksmes. “Es ceru, ka vecākā meita ar ģimeni atgriezīsies, bet šaubas rada tas, ka ar katru gadu to būs grūtāk izdarīt. Es pati kādu laiku strādāju Anglijā un bija brīnišķīgi redzēt, kā cilvēki cits citam var tāpat uzsmaidīt uz ielas, kā atvainoties, veikalā tikai mazliet pieskaroties otram, šī savstarpējā laipnība vienkārši fascinē. Jāatzīst, ka pārmaiņas uz labo pusi arī te notiek. Daudzi jaunieši pasaulē jau ir pabijuši, viņi ir atgriezušies, un izturēšanās kļuvusi gluži citāda. Domāju, ka ar laiku, kad vairums būs atgriezušies ar jaunu pieredzi, dzīve uzlabosies,” spriež J. Aušte.Domājot par nākotni, Juta atzīst, ka vislabprātāk sev un visiem ģimenes locekļiem novēlētu labu veselību. “Ja būs veselība, tad arī rokas būs īstajā vietā un prāts izdomās, ko darīt,” apliecina Juta.
