Laukos darbs nekad neaptrūkstas un kaimiņi logos neskatās – šo frāzi pateica kāds Bilskas pagasta Lobērģu iedzīvotājs. Vīrietim izrādījās taisnība, jo, viesojoties Lobērģos, sastapām optimistiskus un darbīgus ļaudis. Vieni tur gotiņas, rukšus, kazas, vistas, citi rada brīnišķīgus dārzus, vēl kāds taisa sieru un biezpienu, katrs atradis savu nodarbošanos. Darba nebaidās arī jaunieši. Lobērģos dzīvo ap divsimt cilvēku. Apdzīvotajā vietā nav ne veikala, ne skolas, ne bērnudārza, ne pasta, toties to par savām mājām uzskata cilvēki, kuri iedvesmo. Katrs satiktais iedzīvotājs nosauc vismaz vēl pāris cilvēku, pie kuriem te ir vērts un interesanti iegriezties. Pa kūtiņai un zemes pleķītimSkolas ielā daudzdzīvokļu mājas pagalmā pie garāžas rosās pensionārs Pēteris Gavrilovs. Viņam saplīsis motorzāģis, tāpēc nākas to salabot. Pensionārs stāsta, ka laukos darāmā ir daudz. Pārdesmit metru no dzīvojamās mājas viņam un pārējiem kaimiņiem ir nelielas kūtiņas un mazdārziņi. “Katrs kaut ko dara. Es malku sakrāmēju, tagad zeme jāapstrādā, jāstāda kartupeļi. Jākultivē lauks, citi jau sēj labību, es gan no tās atteicos pirms vairākiem gadiem. Izdevīgāk ir nopirkt, jo abiem ar sievu ir tikai viena gotiņa. Pašiem tiek piens, taisām sieru un biezpienu, palīdzam bērniem. Dārzs un gotiņa ir atspaids ģimenei,” saka P. Gavrilovs.Viņš aizdomājoties stāsta, ka ārpus centra Lobērģos cilvēku kļūst aizvien mazāk, tomēr te netrūkst bērnu un jauniešu, pieaugušo un cilvēku sirmā vecumā. “Ziemeļlatvijai” izdevās uzrunāt arī tādus cilvēkus, kuri nevis bēg no laukiem, bet pārceļas uz dzīvi tajos. Pāri ielai P. Gavrilovam kaimiņos “Irbītēs” dzīvo Lūšu ģimene. Burvība slēpjas dabā un bērnos“Irbītēs” saimnieko Evija Lūse kopā ar vīru un trīs bērniem. Viņa pati ir no Smiltenes. “Lobērģos dzīvoja mana vecmāmiņa. Man pie viņas patika dzīvoties, un vienmēr jutos labi. Lauki paši par sevi ir burvīgi un miers, kas te valda, ir fantastisks. Jau kādus desmit gadus te dzīvoju,” stāsta E. Lūse.Sākotnēji šķita, ka pagalmā zālienā skaisti noliktas vairākas mākslīgās zosis, taču nē – te viss ir pa īstam – čivina putni, rej mājas sargi, kladzina vistas. “Gotiņas gan mums nav, bet gribam iegādāties bullēnus, domājam arī par sivēnu iegādi, tik nezinu, kā viss izdosies,” spriež sieviete. Šobrīd viņa algotu darbu nestrādā, tāpēc jādomā, kā sevi nodarbināt, kamēr vecākais bērns ir skolā, vidējais bērnudārzā un vīrs darbā. Drīzs tiks uzsākti dārza darbi, tad darāmā netrūks. “Man patīk, ka laukos katrs vairāk ir par sevi, katrai ģimenei ir sava māja, dārziņš, ne tā kā pilsētā, kad viens otram logos skatās,” teic E. Lūse.Pirms aptuveni trijiem mēnešiem no Raunas uz Lobērģiem pārcēlās 21 gadu vecais Gints Dracmanis, kurš nodarbojas ar lauksaimniecību un veiksmīgi atradis darbu SIA “Druva”. “Pilsētā ir daudz lielāka konkurence, arī uz ārzemēm nav vērts braukt. Daudzi brauc atpakaļ, jo ne visiem tur ir darbs. Man te patīk, darbu atradu caur internetu. Nopelnīt var labi,” ar dzīvi laukos apmierināts ir jaunietis.Vecumdienās bez humora nekādiPavisam citā Lobērģu pusē “Ziemeļlatvijas” uzmanību piesaista sakopta lauku sēta, piestiprinātais uzraksts uz sētas liecina, ka tās ir “Silenieku” mājas. Iepazīstoties ar saimniekiem, pensionāru pāri Ellu un Induli Zirnīšiem, saprotu, ka nav vērts gausties par dzīvi. E. Zirnītei pirms kāda laika veikta acu operācija, kas viņas ikdienā ieviesa savas korekcijas. Turpretī par humora izjūtas trūkumu šajā mājā nevar sūdzēties. Pensionāre stāsta, ka mājās viss kārtībā, tāpēc lielākā rosība notiek ārā. “Vai dieniņ, darba ir daudz, it īpaši pavasarī,” saka E. Zirnīte. Vīrs smejoties papildina: “Es ar alus dzeršanu nodarbojos.” Starp abiem izveidojas dialogs, jo pensionāre saka, lai vīrs mazāk muldot. “Viņš nedzer!” viņa atbild. Nepārprotami, abiem garlaicīgi nav, jo gan priekus, gan bēdas dala uz diviem. Arī ciemošanās brīdī abi laboja šķūnīti. Uz brīdi I. Zirnītis palika viens, jo sieva kopā ar šuneli Boni izrādīja apkārtni. “Tu tik daudz nerunā, ja nenāksi strādāt, vakariņas nedabūsi. Un kā tu tāda fotografēsies, neesi ne auskarus ielikusi, ne uzkrāsojusies,” pasmaidīt liek pensionāra teiktais sievai, jo, lai cik kādam kādā brīdī nebūtu grūti, ir jāprot saglabāt dzīvesprieka dzirksts. Lobērģos cilvēkiem tas izdodas.
