Kāpēc latvieši Lieldienās krāso olas? Tāda ir latviešu tradīcija, samulsusi smaida Smiltenes pagasta lauku mājas “Kalbakas” saimniece Līga Auga. Tas arī ir viss, ko viņa ātrumā uz šādu jautājumu var atbildēt savai “audžumeitai”, 16 gadus vecajai Pigijai no Taizemes.Pigijas īstais vārds ir Rinyarat, uzvārds – Tanaratsatian. Meitene Latvijā ieradās pērn augustā organizācijas “AFS Latvija” skolēnu apmaiņas programmā, mācās Smiltenes ģimnāzijas 11.d klasē un visu šo laiku dzīvo Līgas un Inta Augu ģimenē. Šonedēļ taizemiete svinēs pirmās Lieldienas savā mūžā, tāpat kā nesen piedzīvoja pirmos Ziemassvētkus.“Tu melo?” Pigija samulsusi vaicāja, kad Līga viņai stāstījusi: Lieldienu rītā visi ies dārzā meklēt zaķa izdētās olas – gan parastās, gan šokolādes. Taizemē bērni neapstrīd pieaugušo teikto, taču stāsts par zaķi, kurš dēj olas, meitenei šķitis pārāk neticams.Pateicoties Pigijai, Augu ģimene uz daudzām lietām tagad raugās citādāk. Taizemes meitene viņus izsitusi no ikdienas rutīnas. “Ikdienā nepiedomājam, kāpēc tā, bet, kad Pigija uzdod jautājumu, jāsāk domāt. Tā bija ar Ziemassvētkiem un valsts svētkiem, un tagad tā būs ar Lieldienām. Daudzas lietas Pigijai jāskaidro kā mazam bērnam,” teic Līga. “Kas ir sniegpulkstenīte?” jau ziemā taujājusi taizemiete. Tagad meitene prāto, kā varētu garšot ķirši, jo pašai tos ēst nesanāks. Viņa uz mājām dosies 26. jūnijā.Pašiem savi Lieldienu zaķiAugu ģimene – Ints, Līga un viņu bērni Renārs (12 gadu), Elīna (18), Alise (20) – Lieldienas svin katru gadu un ielūdz uz “Kalbakām” tuvus un tālus ciemiņus. Taču Pigijas dēļ viņi parūpēsies, lai svētki šoreiz būtu pavisam īpaši.Rīt “Kalbakās” krāsos olas, bet pēc tam ar olām sitīsies un tās ripinās. Mājinieki un ciemiņi ies latviešu tautas rotaļās un šūposies lielajās šūpolēs. Ints uzmeistarojis pāris jaunas atrakcijas un pat ķekatas, uz kurām visdrošākais šobrīd jūtas Renārs. Būs arī jāmeklē olas, kuras pa nakti “izdēs” trušu saime. “Kalbakās” mīt 25 glīti, ņipri garauši. Viņi iepriecina lauku mājas viesus, bet daži skaistākie un uzvedībā pieklājīgākie truši šodien tupēs glītā sētiņā Baznīcas laukumā, Smiltenē, pie tirdzniecības centra, atgādinot par tuvajām Lieldienām.Savukārt rīt “Kalbakās” varēs arī apskatīt Smiltenes novada iedzīvotāju rokdarbu izstādi. Lieldienu svinēšanā, kas sāksies pulksten 12, var piedalīties visi, kuri vēlas. Te jāpiebilst, ka šī lauku māja nav parasta viensēta, jo iesaistījusies tūrisma apritē. Tālab arī mājas plašajā pagalmā ir gan sporta, gan rotaļu laukums, ko ar sajūsmu novērtējusi Pigija.Viņa jau tagad taujā, kā krāsos olas. Līga skaidro, ka sīpolu mizu novārījumā vai melleņu ievārījumā, ap čaumalu aptinot zaļumus. “Mēs Taizemē Lieldienas nesvinam un olas nekrāsojam,” labā latviešu valodā gandrīz bez akcenta Pigija stāsta “Ziemeļlatvijai”. Latviski meitene iemācījusies runāt ātri, kaut gan valoda neesot viegla. No gramatikas neko nevarot saprast.Ievieš taizemiešu ēdienkartiLieldienas Taizemē nesvin, jo tur izplatītākā reliģija ir budisms. Lielākie svētki ir Jaunais gads, ko taizemieši svin 13. aprīlī, cits citu aplaistot ar ūdeni, stāsta Pigija. Arī viņa, būdama tālu projām no dzimtenes, 13. aprīlī saņēma uz galvas spaini ūdens.No savas viešņas Augu ģimene uzzinājusi daudz jauna par tālo zemi Āzijas dienvidos. Piemēram, tur sācies 2554. gads, jo gadus Taizemē skaita kopš Budas miršanas. Visu laiku tālajā Āzijas zemē ir vasara – vidēji plus 30 līdz 35 grādu karsts, stāsta Pigija. Ne velti, tagad dzīvojot Latvijā, viņai lielākā sajūsma un pārsteigums bija par sniegu. Mēs ikdienā pat nenovērtējam, ka Latvijā esam bagāti ar četriem gadalaikiem, jo varam piedzīvot to dažādību, atzīst Līga. Tagad viņa citām acīm skatās uz apkārt notiekošo. “Kad staigājam pa dārzu, Pigija prasa, kas tas un kas te būs. Vai es to redzēšu, jo drīz braukšu projām? Es saku, neuztraucies – vēl ziedēs ceriņi un jasmīni, un arī zemenes tu paspēsi nogaršot.” Pigija šo gadu Augu ģimenei padarījusi interesantu vēl kādā ziņā – pieradinājusi ēst taizemiešu ēdienus, ko pati gatavo. Radi no Taizemes uz Latviju sūta garšvielas, taču dažus produktus var nopirkt arī lielveikalā Smiltenē, piemēram, kokosriekstu pienu bundžā, no kura sanākot gards deserts. Pigija ielej kokosriekstu pienu katliņā, pēc garšas pieber cukuru un sāli un uzvāra. Tad pieliek ripiņās sagrieztus banānus. Pienu ar banāniem ielej deserta šķīvjos un pasniedz siltu.Taizemiete arī pamudinājusi Augu ģimeni ēst stikla nūdeles, kas ir viens no Āzijas tautu nūdeļu veidiem. Kopš Smiltenē dzīvo Pigija un otra Taizemes meitene Jutama Tavonga un abas ierādījušas latviešiem stikla nūdeļu labo garšu, šis produkts esot kļuvis ļoti pieprasīts un ne vienmēr nopērkams veikalā. Tie ir mazi, tievi makaroni, līdzīgi spageti, tikai savīti kamolā, un ļoti labi garšo kopā ar gaļu, stāsta Līga. Savukārt Intu Pigija pieradinājusi ēst čili. Kopš taizemiete dzīvo “Kalbakās”, tur arī ievērojami palielinājies ķiploku patēriņš. Tālums draudzībai nav šķērslisJau tagad ar skumjām Pigija domā, ka drīz būs jābrauc projām no Latvijas. Te viņai ļoti patīk. Pēc stundām taizemiete mācās Smiltenes mūzikas skolā klavierspēli un dzied korī. Viņas dzimtenē mūzikas skolu nav un, ja kāds grib iemācīties spēlēt instrumentu, tad jāalgo privātskolotājs.Smiltenes ģimnāzijā Pigija arī sākusi mācīties krievu valodu. Viņas sapnis ir pēc skolas pabeigšanas Taizemē mācīties par krievu valodas tulku.“Mums būs grūti šķirties no Pigijas. Kopā ar viņu šis gads mums ir tik interesants!” teic “Kalbaku” saimnieki. “Ko ņemsi līdzi no Latvijas kā suvenīru?” vaicāju Pigijai. Līga smaidot iestarpina, – Renāru! Abi pusaudži kļuvuši par ļoti labiem draugiem. Kaut Latvija un Taizeme ir ļoti atšķirīgas zemes ar savām tradīcijām, klimatu, kultūru, sadzīvi, cilvēku draudzībai tas nav šķērslis.
