Pagājušajā mēnesī apritēja tikai 18 gadu, kopš tautā sauktos repšikus apmainīja pret latiem attiecībā 200:1. Daudziem tā bija īsta traģēdija. Visu mūžu krātie rubļi zārka naudai vai jaunam automobilim pārvērtās pagalam mazvērtīgos latos. Piemēram, redakcijā strādājot, mana itin pieņemamā alga pārvērtās 27,5 latos. Tagad šī summa izklausās gaužām maza, taču izdzīvot kaut kā varēja. Tiesa, kādu laiku pusdienojot darbā, parastais ēdiens bija klaips baltmaizes, gabaliņš pusžāvētas desas un krūze ar izšķīdinātu buljona kubiņu. Tas bija eiforisks laiks, jo galvenais tomēr – valstiskā neatkarība atgūta un tās vārdā varēja paciest daudzas neērtības. Vismaz salīdzinot ar to laiku, kad visi vārti vaļā bija mazajiem kooperatīviem, kuros apgrozījās lielas naudiņas, tostarp arī repšiki, kad tie aizstāja krievu koka rubļus. Uzņēmēji naudu pārveda čemodāniņos. Valcēnieši atceras, kādas rindas pusdienlaikā stāvēja pie “Rotas”. Lielākajai daļai cilvēku bija iespējas katru dienu pusdienot restorānā. Uzņēmīgākie vakariņoja “Jautrajā odā” netālu no Smiltenes vai arī devās uz Rīgas un Madonas pusi. Ja es, intensīvi strādājot diennakti, ar savu rūpalu varēju saņemt tikpat, cik redakcijā mēnesī, tad salīdzinājumi lieki. Turklāt ikviens domājošs cilvēks saprata, ka muļķīgi, dzīvojot uz divu valstu robežas, ir neizmantot atšķirības abu valstu likumdošanā. Kuri riskēja vairāk, tie nopelnīja vairāk. Katram laikam ir savas labās un sliktās puses. Individuāla izvēle mums nav dota.
