Kopš 11. marta, kad Japānā notika līdz šim stiprākā zemestrīce, šī valsts atrodas pasaules mediju uzmanības centrā. Miljoniem cilvēku ik dienu seko līdzi notikumiem zemestrīces skartajos rajonos, daudzas valstis, to skaitā arī Latvija, vāc līdzekļus palīdzības sniegšanai Japānas tautai. Īpašu satraukumu visā pasaulē radīja avārija Fukušimas atomelektrostacijā, izraisot radiācijas noplūdi.Nesen no Japānas Latvijā atgriezās Una Volkova, kura šajās dienās viesojas pie drauga ģimenes Valkā. Izmantojot izdevību, “Ziemeļlatvija” viņu uzaicināja uz sarunu, lai uzzinātu vairāk par dzīvi šajā valstī.Austrumu zeme saista ar dažādībuU. Volkova Latvijas Universitātē Āzijas studiju nodaļā ir mācījusies Āzijas valstu vēsturi un japāņu valodu. “Otrajā kursā sāku strādāt par japāņu valodas skolotāju Universitātes valodu centrā, piedalījos japāņu valodas runas konkursos un visos citos pasākumos, kas saistīti ar šo valsti. 2009. gadā apmaiņas programmas ietvaros biju Japānā pirmo reizi. Vēlāk radās iespēja kā JET (Japanese Exchange Teaching) programmas dalībniecei atkal doties uz Japānu strādāt Higašikavā. Tā ir neliela pilsētiņa ar vairāk nekā 3000 iedzīvotājiem, un tās sadraudzības pilsēta Latvijā ir Rūjiena. Pēc vairāku gadu sadarbības radās doma minētās programmas ietvaros uz Higašikavu nosūtīt darbā kādu speciālistu, un tā man palaimējās tur nokļūt,” stāsta Una. Japāna viņu saista ar savu dažādību. “Katru dienu atklāju kaut ko jaunu. Kad devos uz Japānu, vadoties no izlasītā par šo zemi, domāju, ka man tur lielākoties viss jau būs zināms, taču tā nav. Viss ir gluži citādi. Japāņiem ir ļoti nopietna attieksme pret darbu. Arī tur darbalaiks ir astoņas stundas. Par virsstundām nemaksā, bet nereti viņi strādā ilgāk, jo uzskata par goda lietu visu dienā paredzēto padarīt līdz galam,” saka Una. Jaunās speciālistes darba vieta ir Higašikavas domē, kuras uzdevumā viņa vietējā skolā māca angļu valodu, tā īstenojot domes vēlmi bērnus vairāk iepazīstināt ar ārzemniekiem. “Šajā darbā esmu no pērnā gada augusta. Kad aizbraucu, dzīvoklis jau bija sagatavots, lai es varētu bez problēmām iekārtoties. Alga man ir tikpat liela kā citiem domes speciālistiem, pašvaldība sedz arī pusi no dzīvokļa īres. Kolēģi ir ļoti atsaucīgi un saprotoši,” atzīst Una.Tagad viņa ikdienā ar darbabiedriem lielākoties sarunājas japāniski, bet sākumā neiztika bez angļu valodas. Ja kaut ko nesaprata, kolēģe angliski visu izskaidroja. “Japāņu valoda patiesībā jāmācās visu mūžu, jo arī paši japāņi dažkārt mācās pastiprināti savu valodu,” secina jauniete. Satraukums liek doties atvaļinājumāŠis atvaļinājums Unai nebija plānots. Tajā doties un atbraukt uz Latviju viņa nolēma pēc zemestrīces un radiācijas draudiem. Arī vecāki tā vēlējās. “Higašikava atrodas vairāk nekā 800 kilometru no zemestrīces vietas, bet arī mēs jutām pazemes grūdienus. Tas bija darbdienas vidus, un pēkšņi jutu galvas reiboni, pasliktinājās pašsajūta. Es sākumā nesapratu, kas notiek, tad kolēģi izskaidroja, ko tas nozīmē. Nebija nekādas panikas. Visi turpināja iesāktās gaitas, darbā kolēģi ieslēdza televizoru, lai uzzinātu jaunāko informāciju. Vietējie pie šādas situācijas ir pieraduši un zina, kā attiecīgajā brīdī rīkoties. Ziņās bija tikai informācija par zemestrīci, kas ik pa brīdim nomainījās ar jaunākiem faktiem. Novēroju, ka visi uzticas speciālistu teiktajam. Neviens pat nepieļauj domu, ka kaut kas var palikt neizdarīts, kas tādos brīžos nepieciešams,” atceras Una.Jauniete atzīstas, ka jūtas mazliet nedroši, domājot par atgriešanos darbā Japānā, bet, izsverot visus par un pret, nolēmusi tomēr to darīt. Lielākoties visi apkārtējie, kurus viņa pazīst, teikuši, ka uztraukumam nav pamata. Darbavietā runā tikai par darbuPēc Unas novērotā, japāņi vispār ir ļoti ieturēti raksturā un neļauj vaļu nepārdomātām emocijām. “Arī savstarpējās attiecībās dominē laipnība, nedzird nevienu nepārdomātu, kritisku vai aizskarošu vārdu,” stāsta Una.Tā mūsu saruna ievirzās par sadzīvi Japānā. Valstī ir ļoti strikta nostāja pret narkotikām un alkoholu. Iestājoties darbā, noteikti uzdod jautājumu, vai lieto alkoholu. Narkotikas ir pilnībā aizliegtas. “Darbavietā notiek sarunas tikai par darba jautājumiem. Nenotiek pat sveikšana dzimšanas dienās. Ja ir vēlēšanās vienam otru iepazīt tuvāk, tad to var darīt, organizējot ballīti ārpus darbalaika,” stāsta Una. Mājas ir ļoti dažādi iekārtotas. Tur, kur cieņā ir tradīcijas, viesu telpā ir izvietoti spilventiņi, uz kuriem sēd sanākušie un sarunājas, bet ir arī mājas, kurās viss ir tāpat kā pie mums. Stereotipi neatbilst patiesībaiJapāņi ir slaveni ar tējas gatavošanas un dzeršanas tradīcijām. Una uzskata, ka tas ir pat viens no šīs tautas mākslas veidiem, jo to pareizi gatavot un baudīt māca speciālās skolās. Tomēr tas, ka japāņi ikdienā dzertu tikai tēju, pēc Unas domām, ir viens no mūsu pieņemtajiem stereotipiem, tāpat kā uzskats, ka katrs desmitais japānis ir karatē melnās jostas īpašnieks. Tad jau varētu teikt, ka Latvijā katrs desmitais ir profesionāls futbolists. “Mēs šajā ziņā japāņus pārspējam. Mums ir tik daudz stereotipu par viņiem, bet japāņiem par latviešiem neviena, ja neievēro to, ka pēc daudzu domām, visi baltie ir amerikāņi,” ar humoru piebilst Una. Japāņu uzturā lielākoties ir zivju ēdieni, kas papildināti ar dažādām saknītēm. Unai ziemā iepaticies gatavot nabe – zupai līdzīgu ēdienu. To gatavo, šim nolūkam domātā traukā vārot speciālu sojas mērci, pievienojot tai dārzeņus un sēnes.Tā ir visas pasaules problēmaPēc Unas domām, viena no lietām, kas vienaldzīgu nespēj atstāt nevienu iebraucēju, ir krāšņā Japānas daba. “Man ir īpaši laimējies, jo Higašikava ieguvusi fotogrāfiju pilsētas titulu. Tas nozīmē, ka tajā ir skaistas ainavas. Pie pilsētiņas atrodas nacionālais parks, kurā ir augstākā virsotne salā. Man tajā ir laimējies pabūt trijos gadalaikos. Fantastiski skati!” sajūsmu neslēpj Una.Svešinieku pārsteigt var arī augstais tehnoloģiju līmenis valstī. Pat publiskajā tualetē viss ir automatizēts – poda malas ir apsildītas. Jau kādu laiku japāņi domājot, vai no šīs ērtības neatteikties elektrības taupības nolūkos.“Kopumā Japāna ir attīstīta un bagāta valsts, kas pratīs tikt galā ar katastrofas sekām. Tā pašlaik ir visas pasaules problēma. Latvijas sniegtā palīdzība ir vērtējama kā labs politiskais žests. Protams, Japānai vienai bez citu palīdzības būs grūti visu atjaunot, bet tā ir stipra valsts ar stipriem cilvēkiem un ticu, ka šī valsts atdzims,” saka U. Volkova.
