Pasauli ir satricinājusi ziņa par zemestrīci Japānā un tās sekām. Masu medijos katru dienu parādās aizvien lielāks katastrofas upuru skaits, kas nu jau lēšams apmēram 13 tūkstošos. Valsts ar vismodernākajām tehnoloģijām it kā miniatūrā atklāj visas pasaules civilizācijas bezspēcību dabas priekšā. Kamēr tā izturas mierīgi, mēs varam lielīgi sevi uzskatīt par Visuma kroni, lepoties ar sasniegumiem zinātnē un arvien tālāku planētu izpēti, bet tiklīdz dabas spēki sakustas, tā kļūstam par sīkiem puteklīšiem to priekšā. Patiesībā katras lielāka mēroga pārmaiņas dabā atklāj mūsu neziņu un vājumu. Astronomi aprēķinājuši, ka 2029. gadā Zemei pietuvusies liels asteroīds, bet neviens zinātnieks nespēj prognozēt, kādas izmaiņas tas radīs. Ir izteiktas idejas debesķermeņa kursa maiņai, bet, visticamāk, ka visas tās uzskatāmas par blēņām. Pasaule ir piedzīvojusi vairākas liela mēroga dabas katastrofas, un lielākoties tās prasījušas desmitiem, pat simtiem tūkstošu dzīvību. Baisi iedomāties, ka sēžam ofisos, strādājam rūpnīcās, plānojam rītdienas un tālākas nākotnes darbus, līdz vienā mirklī mūs iznīcina kāda kataklizma. Jāatzīst, ka neatrodamies labākā situācijā par skudrām, kuras ik dienu dodas savās gaitās, neapjaušot, ka ik brīdi tās var samīt vai aiznest izlieta ūdens straume. Apokaliptiski notikumi liek pārdomāt un pārvērtēt dzīvi. Šo notikumu gaismā atklājas ikvienas dienas vērtība mūsu mūžā. Ir teiciens – katru dienu dzīvo kā pēdējo. Tā dzīvojot, mēs ieraudzītu daudz nevajadzīgi izšķērdēta dārgā laika sīkos ķīviņos, varas ambīcijās, politiskā tarkšķēšanā, plātībā par patiesībā mirkļa panākumiem vai vispār nekā nedarīšanā. Atsakoties no tā visa, varbūt arī dabu padarītu sev draudzīgāku.
