Sedēnieti Aleksandru Brjuņinu labi pazīst visi sporta draugi bijušajā Valkas rajonā. Viņš visu mūžu ir pavadījis Sedā, strādājot visdažādākos darbos. Vienīgā nemainīgā lieta ir interese par sportu – piedalīšanās, organizēšana un rūpēšanās, lai tajā iesaistītu pēc iespējas vairāk jauniešu, citādi viņi āgrāk vai vēlāk kļūst par ielas bērniem.Aleksandrs Brjuņins kopā ar ģimeni Sedā ieradās 1956. gadā no Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas). Puisis bija sešus gadus vecs. Nākamajā gadā viņš otro reizi sāka mācīties 1. klasē, jo Ļeņingradā bija citādi noteikumi – mācības bija jāuzsāk sešu gadu vecumā, bet Latvijā gadu vēlāk.Pēc Sedas pamatskolas beigšanas, lai nesēdētu mātei uz kakla, Aleksandrs avīzēs meklēja mācību vietu, kur viņš būtu pilnā valsts aprūpē un varētu iegūt profesiju, lai varētu palīdzēt ģimenei. Izvēle krita uz Liepājas 33 profesionāli tehnisko skolu, kur puisis ieguva profesionāļa autovadītāja apliecību un elektromehāniķa diplomu. Tēvs mīlēja iedzert, tāpēc ģimenes dzīvē viņš maz piedalījās.Piedzīvojums kā modernā bojevikāArmijā Aleksandrs dienēja laikā, kad padomju karaspēks 1968. gadā iebruka Čehoslovākijā. Viņš strādāja par šoferi, ģērbās tikai civilajā apģērbā un vadāja daļas komandieri un citus priekšniekus. Jautāts, vai tajā laikā svešā valstī, kur vietējie bija noskaņoti pret padomju karaspēku, nebija bail, viņš atbild, ka tolaik par to nedomājis, kaut gan bijušas situācijas, kad nācās būt zem šaujamieroču stobriem. Vienu reizi viņu pat nozaga.“Prāgā aizvedu komandieri uz kādu sapulci. Gaidīju, kad tā beigsies. Pie manis pienāca jauna sieviete armijas formā un pasniedza vēstuli, kurā bija pavēle, ka esmu nodots viņas rīcībā. Ko nu es 18 gadu vecumā daudz sapratu? Pavēle ir pavēle, un tā jāpilda. Viņa nosēdās aiz manis un klusēja. Kad pēc 40 minūšu braukšanas nokļuvu ārpus pilsētas, sāku uztraukties,” atceras Aleksandrs. Piebraucot pie kādas lepnas savrupmājas, viņam lika apstāties un izkāpt. Puisis ievēroja, ka pie mājas stāv automašīnas ar rietumvalstu numuriem. Tos pazīt viņš bija mācījies, tāpēc satraukums aizvien pieauga. Aleksandrs brauca ar tolaik moderno “Volgu 21”, kurai bija jaudīgs motors un ātrumu pārslēgs pie stūres. Viņš no mašīnas izcēla kreiso kāju, izlikdamies, ka izkāps, taču pie mājas stāvošie pat nedabūja attapties, kā Aleksandrs ar auto durvīm notrieca divus vīriešus un aizbēga. Atpakaļceļā pavadījis tikai 20 minūtes un turpinājis gaidīt komandieri. Drīz viņš parādījās un jautāja, vai izdevās labi atpūsties. Šoferis nav spējis atbildēt ne vārda. Vienīgi pēc tam notikušo izstāstījis dienesta biedriem, lai viņi zinātu par šādu incidentu iespēju. Tā arī viss kļuva zināms. Sižets gluži kā modernā bojevikā.Vecumam nav nozīmesPēc demobilizācijas Aleksandrs Sedā strādāja par ugunsdzēsēju un paaugstināja autovadītāja kvalifikāciju. Viņš ir strādājis arī sabiedriskās ēdināšanas sistēmā un citviet, kur pilsētā varēja sameklēt labi atalgotu darbu. 90. gadu sākumā viņš saķīlēja norakstītu mikroautobusu un uzsāka komercreisu organizēšanu uz Viļņu un Varšavu. Pašlaik A. Brjuņins ir saimnieciskās daļas vadītājs Sedas veco ļaužu pansionātā. Darbs patīk, jo tur ir visas iespējas izpausties.Ģimeni viņš nodibināja diezgan vēlu, apmēram septiņus gadus pēc armijas. Vecākajam dēlam pašlaik ir 34 gadi. Pirmā laulība nebija veiksmīga, un pēc 17 gadiem tā pajuka. Interesanti, ka visi trīs dēli – Aleksandrs, Konstantīns un Vladislavs – strādā dažādos Rīgas autoservisos un ir specializējušies automašīnu krāsošanā.Otrajā laulībā sedēnietim ir divas meitas – Frančeskai ir četrarpus, bet mazajai Patrīcijai divarpus gadiņi. Sieva Jevgeņija ir krietni jaunāka un pašlaik strādā par pārdevēju veikalā “top!”. Jautāts, kā ir dzīvot ģimenē ar 33 gadus jaunāku sievu, Aleksandrs nopietni atbild, ka viņš nekad nav pievērsis īpašu uzmanību vecumam. Paziņas gan labsirdīgi par to pavelkot uz zoba. “Ja cilvēkam ir normāls veselīgs dzīvesveids, ja nav kaitīgu ieradumu, ir mērķis, pēc kura tiekties, tad ir vienalga – jauna vai ne tik jauna, bet viņa ir mans palīgs, draugs un domubiedrs,” uzskata Aleksandrs.Špikeris nebija vajadzīgsJevgeņija sākumā nepratusi gatavot ēdienu, taču kurš gan piedzimst ar visām prasmēm? Aleksandrs to prot, un tagad gatavo abi. Dažkārt sieva trīs dienas pēc kārtas uz darbu dodas pusseptiņos, bet mājās pārnāk pusvienpadsmitos vakarā. Ģimenes galva aizved meitenes uz bērnudārzu, arī atved un pagatavo ēdienu. “Es tur nesaskatu nekādas problēmas. Patiesībā jau viņai būtu jāprasa, kā ir dzīvot kopā ar tik vecu vīru,” smaida Aleksandrs. Ģimenē, atskaitot Frančesku, pārējie ir visēdāji, nekādā ziņā nav gardēži, tāpēc arī nekādu problēmu. Meitiņa, piemēram, neēd olas dzeltenumu, tāpēc jāpielieto viltība un ola jāapcep no abām pusēm, lai izskatās balta. Viņa labprātāk ēd jogurtu un augļus, nevis gaļu. Jaunākā, kas ēd visu, ir pat smagāka un vecākajai ne reti dara pāri. Tēvs lepojas ar abu meiteņu lielisko atmiņu un cer, ka skolā tā nepazudīs. Nesen bija jāapsveic bērnudārza audzinātāja. Frančeska runāja apsveikuma dzejoli, bet mamma izmisīgi meklēja lapiņu ar špikeri, ja nu gadījumā meitiņa sajauc. Špikeris bija aizmirsts mājās, taču tas nebija nepieciešams.Aleksandrs atzīst, ka jaunībā itin bieži saistībā ar sacensībām devies komandējumos, tāpēc dēlus redzējis mazāk un viņu audzināšanai nav pievērsis pietiekami daudz vērības. Ar meitām tagad viņš atgūst to, ko nepaspēja jaunībā.Visgrūtāk panākt uzklausīšanuJautāts, vai viņš vairāk sevi jūt kā bijušo sportistu vai sporta organizatoru, Aleksandrs atbild, ka viņam vienmēr ir patikusi skriešana, slēpošana, visas aktīvās komandu sporta spēles un jo īpaši sacensības ugunsdzēsības sportā. “Es sevi neuzskatu par dižu organizatoru, taču pieredzi esmu uzkrājis un jaunajiem varu iemācīt daudzas lietas. Visgrūtākais ir panākt, lai viņi mani uzklausītu un saprastu,” atzīst sporta entuziasts. Viņš strādā bez jelkādas atlīdzības. “Ir gadījies, ka savācu futbola komandu, strādājam nedēļu, divas. Ierosinu, ka vajadzētu mēnesī savākt pa 50 santīmiem, lai nopirktu vienādus kreklus. No 15 puišiem uz nākamo treniņu atnāk seši. Tēvi uzskata, ka labāk nopirkt pudeli alus, nevis atbalstīt dēla aizraušanos ar futbolu,” atceras treneris. Viņš piebilst, ka pašlaik grūti atrast jauniešus, kurus var atraut no televizora, datora un mīksta dīvāna, lai vismaz pāris stundas nedēļā veltītu kādam sporta veidam.Iespējas tāpat kā RīgāAleksandrs nekādi nevar piekrist populārajam viedoklim, ka Sedā ir garlaicīgi. Viņš uzskata, ka ir gluži tāpat kā Rīgā – ja neko nedari, tad atliek krogs un līdzīgas izpriecas. Ja vēlies sev sagādāt prieku, tas iespējams jebkurā vietā, atrodot sev līdzīgus. Sedas veco ļaužu pansionāta zālē ir uzstādīti divi novusa galdi, var mest šautriņas, šaut ar pneimatisko šauteni 10 metru distancē. Ir izgatavots sporta loks. Iespējas ir, taču lielākā daļa izvēlas tusiņus kāpņu telpā, uzpīpē. Kam naudas vairāk, tie sūc alu. “Es ļoti vēlos viņus atraut no šī ceļa, kas ved uz nekurieni. Kad puiši paaugsies, viņi varēs pieņemt pareizu lēmumu, lai atrastu sevi, taču vecumā no deviņiem līdz 12 gadiem daudzi pakļaujas sliktajiem paraugiem,” pārliecināts Aleksandrs.Jautāts, kāpēc agrāk Sedā tik ļoti populārs bija futbols, treneris atbild, ka, viņaprāt, tas bija ciematā strādājošā kontingenta dēļ. Tie bija citās valstīs savervētie strādnieki, iznākušie no cietuma un tādi, kuri nedrīkstēja dzīvot Rīgai tuvāk par 100 kilometriem. Sedā bija labas algas, un šo cilvēku bērni bija ļoti kustīgi, veselīgi un aktīvi. Tolaik televizors nebija godājamākais ģimenes loceklis. “Es atceros, cik daudz dažādu sporta nodarbību tolaik notika. Ne jau oficiāli, bet ielu līmenī. Futbols attīstījās ļoti ātri. Kad viss bija bez maksas, tad pat uz orientēšanās sacensībām devās lielais autobuss pilns ar bērniem. Tiklīdz pašiem kaut kas bija jāmaksā, viss apstājās. Enerģijas rezerves bērniem krājās, taču lietderīgos mērķos to neizlietoja,” analizē A. Brjuņins. Aleksandrs dzīvo cerībā, ka viss mainīsies uz labo pusi, ka atradīsies tagad tik nepieciešamā nauda, lai amatieru sports un fiziskās nodarbības kļūtu par katra cilvēka dzīves nozīmīgu sastāvdaļu.
