Anita Anitīna * * * Zem sniega pavasaris sapņo Par to, kā ziedi atkal plauks Un kā zem ceriņzariem ziliem Sniegs atkal roku draugam draugs. … Kā upes modīsies no miega Un jautri čalodamas trauks, Zem ievām, kastaņām vai bērziem Teiks labus vārdus draugam draugs. … Kā ābeļkupenās slīgs dārzi Un putni līksmi dziesmas sauks. Kā mazi bērni pieneņpļavā Sniegs zelta ziedu draugam draugs. * * * Apseglo zirgu – Rumaku straujo, Aizjāj, kad novakars zemi nāk segt. Nevajag gaidīt, Ka gaismu kāds rādīs, Bet pašam No sāpēm sev gaismu degt. Aizjāj tik strauji, Lai nepaliek pēdas, Pakavu dipoņu tālē lai dzird. Rumaka mugurā Vakarā vēlā Aizauļo projām Klusi sapņi un sirds.
