Iebraucot Palsmanes pagasta Rauzas ciematā, rodas iespaids, ka te neviens nedzīvo. Uz ceļa un pagalmos neredz cilvēkus. Nerej suņi. Nebrauc automašīnas. Klusums ir pat apdullinošs.Tikai aizkari un puķu podi aiz ēku logiem ir mājīgi vēstneši cilvēku klātbūtnei vecu koku ieskautajā ciematiņā, kas izveidojies Rauzas muižas vietā. Izņemot SIA “Palsmane” jaunlopu fermu, šajā apdzīvotajā vietā nav neviena uzņēmuma vai sabiedriskas iestādes. Veikals ir slēgts jau sen. Pircēju bija pārāk maz, lai veikalniekiem būtu ienākumi. Tagad trešdienās un sestdienās pārtiku pieved autoveikals, bet piektdienās iebrauc zivju tirgotāji. Vietējo ļaužu meklējumos atveru vienīgās daudzdzīvokļu mājas durvis, paejot garām pagalmā sniega kupenās apraktai automašīnai.“Nāciet, nāciet!” atskan balss, kad pieklauvēju pie pirmajām durvīm. Te dzīvo pensionāre Ilga Brikmane, viņas vīrs Rolis (jā, jā, tas ir pasē ierakstītais vārds, apliecina dzīvesbiedre) un saimnieku mīļā kaķene Mīce.“Kas agrāk Rauzā bija par jauku dzīvošanu!” kavējoties patīkamās atmiņās, nopūšas Ilga Brikmane. Viņa Rauzā dzīvo kopš 1962. gada, atnākot praksē kā jauna veterinārfeldšere, meitene no Vaidavas upes līčiem, un šajos gados pieredzējusi, kā savulaik rosīgais rauzēniešu ciemats lēnītēm izmirst. Jaunajiem nav darba, viņi aiziet dzīvot citur. Mājas paliek tukšas. Aizietu, ja būtu kurIlgas meita Dagnija Lazdiņa, meža zinātņu doktore, dzīvo un strādā Ikšķilē. Vēl Rauzā turas Ilgas dēla Arta ģimene, kurā aug meitiņas Krista Megija un Ramona. Darba dienās abas meitenes katru rītu kāpj autobusā un brauc uz Palsmani: viena uz bērnudārzu, otra uz pamatskolu. Meiteņu mamma Agita Grase sapņo par normālu, 21. gadsimtam atbilstošu mājokli. Viņu ģimenes privatizētajā dzīvoklī Rauzas centrā ir malkas apkure, sausā tualete un nav ūdens. Vienīgais labums ir lētā dzīvošana, jo jāmaksā tikai par elektrību un kurināmo.“Citur jau arī nav kur iet. Ar vīra algu pilsētā dzīvokļa īri un komunālos maksājumus nenosegtu,” nopūšas jaunā sieviete. Viņas dzīvesbiedrs strādā Smiltenē, bet pati ir bezdarbniece. Nav kur strādāt. Tieši šā iemesla dēļ jaunus cilvēkus Rauzā varot uz roku pirkstiem saskaitīt. “Cik tad mēs esam? Es, Artis, Valdis, Janka, Vineta, Gunita, Guntis, Kristīne…” citu pēc cita vietējos jauniešus turpina uzskaitīt Agita. Kopā sanākot nedaudz vairāk kā 10 cilvēku. Rauzā turklāt neesot ko darīt. Bijušā kolhoza kluba ēku pirms daudziem gadiem privatizēja vietējais pagasta iedzīvotājs. Nams joprojām stāv tukšs un neizmantots. Paputējusi arī omulīgā Rauzas estrāde, uz kurā rīkotajām ballēm, diskotēkām un novadnieces Marikas Svīķes dzejas dienām savulaik cilvēki brauca pat no tālienes. Zemes gabalam mainījās īpašnieki, līdz to nopirka rīdzinieki.“Runāja jau visu ko, pat ka golfa laukumu taisīs. Nenotika tur nekas, estrāde tikmēr sapuva un sagāzās,” stāsta pensionāre Ārija Kraukle. Kopā ar vīru viņa māju Rauzā nopirka 1976. gadā. Toreiz blakus bijusi kolhoza dārzniecība – viena lecekts aiz citas.Tagad pie mājas ir tikai viena siltumnīca, kur Ārija ar meitu Vitu Bērtiņu vasarā audzē tomātus un gurķus pašu vajadzībām. Kūtī ir divi nobarojamie teļi, divas kazas un vistas. Govju nav. Pa visu Rauzu esot tikai viena gotiņa kaimiņu mājā. “Pašiem nav tehnikas, lai sienu sagādātu, bet samaksāt no pensijas nav iespējams. Lai zemi uzartu vien, gandrīz visa pensija aiziet,” teic Ā. Kraukle. Tomēr vismaz kādu lopiņu vajag, lai varētu izkustēties, smaida 80 gadus vecā pensionāre.Viņas meita Vita jau otro gadu ir mammas pensijas un vīra algas “maizē”. Agrāk strādājusi pie kāda saimnieka, bet tagad ir bez darba. Pašiem savs EņģelītisKādreiz Rauzā visiem bija ko darīt, kolhoza “Padomju Latvija” laikus atceras I. Brikmane. Toreiz cilvēki nopelnīja un līdz ar to bija apmierināti ar dzīvi. Zentas Bebrītes vadītajā klubā kultūras dzīve sita augstu vilni. Rādīts pat kino divreiz nedēļā.“Kādi te bija karnevāli! Bija pašiem savs sievu ansamblis. Rauzas sievas pat radio vienreiz dziedāja,” atmiņās kavējas I. Brikmane. Cilvēki gājuši ņigu ņegu, taču, gadiem ritot, dzīve mazajā ciematiņā slīdējusi tikai lejup. “Drīz te alkšņi un krūmi vien augs,” drūmu nākotnes ainu iezīmē Ilgas kundze. “Ir kaut kas mūsu valstī ačgārni. Nekur neko nebūvē, neko netaisa,” piebalso kaimiņiene Ārija. Rauzas pusē vismaz ir viens lielāks darba devējs, kokapstrādes uzņēmums “Ziķeri”, taču tas meklējams tālāk, jau izbraucot uz Palsmanes ceļa.Pēc Palsmanes pagasta pārvaldes datiem, Rauzā dzīvo septiņi pirmsskolas un skolas vecuma bērni. Sestklasniece Antra Elstiņa grib, lai viņu būtu vairāk. “Mana vecuma bērni te esam trīs: es, klasesbiedrene Ramona un Jānis Upmalis,” stāsta meitene.Antra katru rītu kopā ar mammu Anitu ceļas pulksten 6.40, lai paspētu uz autobusu, kas viņas pusastoņos aizvizina uz Palsmani. Tur Antra dodas uz skolu, bet viņas mamma – uz veikalu, kur strādā par pārdevēju.“Kad būšu liela, mācīšos Valmierā vai Smiltenes ģimnāzijā. Pēc tam droši vien dzīvošu Smiltenē,” Antra atklāj savus nākotnes sapņus. Rauzā viņa jau tagad negrib palikt, kaut gan te esot smuki, it īpaši pie ezera un dzirnavām un tālāk, kur atrodoties aktrises Aurēlijas Anužītes īpašums: skaista māja, pirts un vairāki dīķi.Iespējams, muižas laiku dēļ Rauzai joprojām ir īpaša, vēsturiska aura. Vietējie vēl tagad Rauzas upē mākslīgi taisītu līkumu sauc par Eņģelīti. Tur sen atpakaļ peldējušās par eņģelīšiem sauktas muižas jaunkundzes.
