Drīz būs Starptautiskā Teātra diena. Varbūt tāpēc cits pēc cita pie skatītājiem Smiltenes novadā ar pirmizrādēm dodas vietējie teātri. Vispirms uz urrā aizgāja Smiltenes Tautas teātra izrāde “Rudens rozes”, uz kuru martā biļetes vairs nevar dabūt, bet aprīlī atlicis vien nedaudz brīvu vietu. Pirms dažām dienām savus jaunākos iestudējumus rādīja teātri no Grundzāles un Smiltenes pagasta. Vieniem patīk spēlēt teātri, bet citiem, ja gabals ir labs, – to skatīties. Nepiederu pie fanātiskiem teātrmīļiem, kuriem vajag ieelpot skatuves gaisu, cik vien bieži var. Taču, ja sanāk, skatos ar interesi un priecājos, ja nav jābrauc tālu. Piemēram, mums, smilteniešiem, ir paveicies ar savas pilsētas Tautas teātri un tā režisoru Agri Māsēnu, kura iestudētās izrādes ir vērts redzēt. Nesen Smiltenē teātri spēlēja galvaspilsētas aktieri. Salīdzinot ar Māsēna komandu, skatīties rīdziniekus bija diezgan garlaicīgi. Ne viss, kas uz provinci atceļo no galvaspilsētas, ir augstas raudzes māksla. Mūsu pusē ir arī citi labi teātri. Piederu Valkas režisora Aivara Ikšeļa teātra redzējuma cienītājiem. Viņa veidotās izrādes ir augstāka pilotāža, ieskatoties cilvēka dvēselē. Simpatizē netradicionālu žanru pārstāvošais Jērcēnu dzejas teātris. Tradīcijām bagāts ir Jāņa Ziemeļnieka Strenču Tautas teātris. Ir dzirdēts viedoklis, ka apnīk skatīties tikai uz vietējiem pašdarbniekiem jebkurā tautas mākslas izpausmē. Taču, prasot daudzveidību, vienlaikus ir jāciena arī savējie, – lai viņiem būtu prieks mums uzstāties arī turpmāk.
