Atraktīvi, azartiski, jestri, vienmēr ar smaidu uz lūpām, optimistiski, jauni un sprauni – tā vietējā sabiedrība raksturo deju kolektīva “Aija” tautas deju kopu. Nevar nepieminēt arī modes deju grupu, kuras dalībnieki ir mūžam jauni cilvēki, lai gan kāds jau ir pensijas gados. Viņi kopā ar deju ir jau desmit gadus. To, ka visi dejotāji ir mazliet dulli, apstiprina arī ilggadējā kolektīva vadītāja Aija Sallu. Viņa atceras stipri vējainu un lietainu rudens vakaru. Vadītāja bijusi pārliecināta, ka mēģinājums nenotiks, bet jutusies patīkami pārsteigta, jo pat spēcīgais vējš un brāzmainās lietusgāzes nevienam no galvas nebija izpūtis domu nenākt uz mēģinājumu. Tā dejotājiem esot svēta lieta. Labi, ka meitenes slaidas Ja deju kolektīvu salīdzina ar cilvēka mūžu, tad 30 gadi tāds nieks vien ir, bet valcēnieši nolēmuši savu jubileju atzīmēt ar krāšņu koncertu “Uz vēja spārna”. Tas notiks Valkas kultūras namā 19. martā pulksten 16. Šoreiz dejotāji nolēmuši uz skatuves kāpt paši, nevis aicināt vieskolektīvus, sēdēt un tikai saņemt apsveikumus. Pasākumā uzstāties modes un tautas deju grupa, kā arī pašdarbības kolektīvi, kuros vēl ir iesaistījušies dejotāji. Aija sola, ka koncerts būs interesants, tāpēc uz to viņi gaida visus, visus, kuriem patīk šādi pasākumi. Kas attiecas uz dāvanām, tad pašdarbnieki klusībā cer, ka apmeklētāji saziedos kādu naudas summu, kuru varēs izlietot skatuves tērpu iegādei. Aija atzīst, ka ar tiem ir visbēdīgāk – puiši izauguši no biksēm un mēteļiem, apaviem ir nodejotas zoles un papēži. Vadītāja smej, – labi, ka pārsvarā visas dejotājas ir slaidas, tāpēc no veciem brunčiem, kurus pamanījušās apstrādāt kodes, var izņemt sacaurumoto gabalu un uzšūt jaunus. Tomēr arī tas, ka tērpu trūkst, neesot kavēklis kāpšanai uz skatuves. Aija pateicas dejotājai uzņēmējai Aidai Žukovskai, kura iespēju robežās vienmēr cenšas kolektīvam palīdzēt finansiāli. Kolektīvs sapņo par pilnīgi jauniem, Ziemeļvidzemei raksturīgiem un etnogrāfiski pareiziem brunčiem. Viņi apzinās, ka tas mūsdienās ir dārgs prieks, bet sapņot un cerēt neviens nav aizliedzis. Nenoliedzami, visur piesauktā krīze un niecīgais finansējums, kas no pašvaldības maka atvēlēts kultūrai, būtiski ietekmējis visu kolektīvu koncertdzīvi un izbraukumus, bet pašdarbnieki vienmēr mācējuši priecāties par dzīvi. “Nav jau vairs vecie labie laiki, kad pašdarbnieki varēja braukāt, kur acis rāda. Tagad par katru braucienu maksājam paši,” stāsta vadītāja. Ja izbraukumu koncertēšanu izplāno rūpīgi un visi vienojas, ka atliks naudu braucieniem, tad valcēniešus var uzskatīt par veiksminiekiem. Nesen viņi pabijuši pie draugiem Balvos. Dejotāji plāno, ka noteikti aprīlī vajadzēs rīkot pasākumu kopā ar deju kolektīviem no Priekuļiem, Balviem un citām Latvijas vietām. Dejošana – smags fizisks darbsSākot šo sezonu, Aija bijusi patīkami pārsteigta, ka uz kolektīvu atnākuši jauni dejotāji. Parasti jau aktīvākas ir meitas, bet šoreiz – arī vairāki puiši. Pēc pirmā mēģinājuma viens potenciālais dejotājs sapratis, ka nevarēs fiziski izturēt tik lielu slodzi, un aizgājis. Aija smejas, ka pēc pirmā mēģinājuma kāds jauniņais viņai draugos atrakstījis vēstuli un brīnījies – ja tik ātras un jestras dejas jādejo vidējās paaudzes deju kolektīvam, tad kādus dančus dejo jauniešu kolektīvi? Aija atzīst, ka dejošana ir smags fizisks darbs un cilvēks ar vāju veselību un fizisko sagatavotību nemaz nevar izturēt tik lielu slodzi. Ar to dejotājiem ir jārēķinās. “Skatītāji uz skatuves redz tikai priecīgus dejotājus, bet, lai priekšnesums būtu baudāms, apakšā ir smags ikdienas darbs,” atzīst vadītāja. Aija esot prasīga vadītāja. Dejotāji stāsta, ka pirms koncertiem viņa kļūstot stingra, bet pēc nodejošanas neaizmirstot visus paslavēt, kā arī norādīt uz kļūdām. Aija cer, ka kolektīvs būs starp tiem laimīgajiem, kuri piedalīsies lielajos Dziesmu svētkos. Valcēnieši jau sākuši apgūt svētku repertuāru un aprīlī piedalīsies skatē. Diemžēl pagājušajos Dziesmu svētkos viņi nevarēja piedalīties, jo kolektīvā bija tikai seši pāri. Ir noteikts, ka sastāvā obligāti jābūt astoņiem pāriem. Joprojām to visi atceroties ar asarām acīs, tāpēc tagad ir sasparojušies un izvirzījuši mērķi – lai tur vai kas, valcēnieši Dziesmu svētkos dejos!Lai kompensētu to, ka “Aija” nedejoja kopā ar pārējiem tūkstošiem dejotāju, kolektīvs aizbrauca koncertēt uz Norvēģiju, kā arī kopīgi apmeklēja dejotāju koncertu “Arēnā Rīga”. Tas visiem esot bijis svarīgi – sajust kopības sajūtu un tāpēc vien esot vērts dejot. Aija atzīst, ka pa šiem gadiem viņi esot kļuvuši kā viena liela ģimene, kas kopā ir ne tikai priekos, bet arī bēdās. Vadītāja smej, ka šoziem viņa nemaz nevarētu dzīvot savā nelielajā privātmājā, jo regulāri aizsalstot ūdensvads. Šādās reizēs talkā nākot kolektīva puiši.
VIEDOKĻI
Kāpēc jums ir nepieciešama dejošana?Raneta Bratka, dejo 18 gadus: – Bez dejas vispār vairs nevaru iztikt un dzīvot. Tā ir kā narkotika. Jā, pēc darba mājās atgriežos nogurusi, bet, atnākot uz mēģinājumu, dejošana sniedz relaksāciju, stimulu un optimismu. Iestājas otrā elpa. Nevaru vairs iedomāties savu dzīvi bez pārējiem dejotājiem, jo esam kļuvuši domubiedri. Līga Pūce, dejo 10 gadus: – Kolektīvā dejoju kopā ar vīru Gunti, bet šosezon viņš paņēma pārtraukumu. Dejoju, jo man nepieciešama kustība, arī atslodzei, jo šeit aizmirstas visas ikdienas problēmas. Kolektīvā ir forši kolēģi.Gints Balters, dejo gadu: – Uz kolektīvu atnācu, jo gribēju dejot. Pirms tam arī dancoju, bet tad klejoju pa pasauli, tāpēc iznāca pārtraukums. Atgriezos dzīvot un strādāt Valkā un atsāku dejot. Aicinu jaunus puišus nākt dejot, jo vajag taču dzīvot aktīvu dzīvesveidu.Agrita un Juris Jegorovi, dejo četrus gadus: – Pirms tam dzīvojām un dejojām Kārķos. Pārceļoties uz dzīvi Valkā, sākām dejot “Aijā”. Reizēm vakaros negribas iziet no mājām, bet tad vai nu vīrs mani, vai es viņu uzmundrinu un nākam dejot. Juris sit pušu mani dejošanā.Maira Rjabkova, dejo pirmo sezonu: – Jau sen gribēju dejot, bet nekad nevarēju saņemties. Pirms tam dejoju visus skolas gadus. Pirms sezonas sākuma uz ielas satiku Aiju, parunājāmies un atnācu uz pirmo mēģinājumu. Dejojot es pilnībā aizmirstu par darbu un citām lietām, nododos tikai dejošanai. Tā ir forša sajūta!
