Baiba Vahere
Skolotājs Arnolds Markss Smiltenes tehnikumā nostrādājis 40 gadus. Nākot uz interviju, viņš paņēmis līdzi visu piecu savu audzināmo kursu audzēkņu sarakstus. Daudzi no viņiem skolotājam joprojām ik pa laikam piezvana. Arnolds Markss no sirds priecājas par audzēkņiem, kuriem dzīvē klājas labi un skumst, ja kāda dzīves līkloči samezglojušies. Viņš pats savos cienījamos gados ir pateicīgs par katru dienu, kurā var būt šeit, Kalnamuižā, un starp saviem mīļajiem.
Skolotājs Arnolds Markss tehnikumā sāka strādāt 1965. gadā. Pirmo – tehniķa – mehāniķa profesiju – viņš ieguvis Priekuļu tehnikumā. Tālāk dzīves ceļš aizvedis uz Cēsīm. “Priekuļu tehnikuma izlaidumā viesojās arī Cēsu 1. vidusskolas (tagad – Cēsu pilsētas ģimnāzija) direktors, kurš, redzot, cik enerģiski iesaistos pasākuma norisē, piedāvāja nākt strādāt uz Cēsīm,” atceras skolotājs Arnolds Markss. “Tā no Priekuļu tehnikuma kursa aktīvista kļuvu par Cēsu 1. vidusskolas skolotāju. Mācīju ražošanas pamatus. Pēc četriem gadiem direktors jautāja, vai nedomāju par augstāko izglītību. Taču tikt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) traucēja “robi” matemātikas zināšanās. Palūdzu kolēģei atļauju brīvajā laikā piedalīties matemātikas stundās, ko skolotāja vadīja dažāda vecuma cilvēkiem, no kuriem daudziem iegūt pilnvērtīgu izglītību bija traucējuši kara gadi. Nākamajā reizē matemātika vairs problēmas iestājeksāmenos nesagādāja. Sākumā domāju iet uz neklātieni, bet draugs pierunāja mācīties klātienē. Augstskolā mācības gāja no rokas. “Vienā reizē prakses laikā pat tiku paņemts uz Auci par galvenā inženiera aizvietotāju. Braukājām ar mocīti pa visu Auci.”
Vēstures notikumu virpulī
Pagājušā gadsimta vēstures notikumi atstājuši savas pēdas arī skolotāja Arnolda Marksa ģimenē. “Mans vectēvs ir viens no Austroungārijas bēgļiem, kurš cauri Polijai un Baltkrievijai atceļoja uz Latviju,” stāsta skolotājs. “Es piedzimu Minskas guberņā. 1928. gadā mūsu senči izklīda pa visu pasauli. Par vairākiem no viņiem vairāk neko nezinām.
Daudzus notikumus atmiņa jau izdzēsusi, bet saglabājušies tādi spilgti pagātnes zibšņi,” atzīst skolotājs. “Krievu valodu iemācījos no krievu bēgļiem, kurus tēvs bija pieņēmis darbā savā saimniecībā.
Kad 1944. gadā Lielvircavai, kur toreiz ar ģimeni dzīvojām, cauri gāja krievu karaspēks, krievi mums apēda četras cūkas. Staršina nostājās plāna vidū un katram zaldātam izsniedza pa gabalam. Labi, ka vismaz vienu cūku atstāja arī pašiem. Pēc gada mājās, kur dzīvojām, ierīkoja Valsts kurmēmo skolu. Mammu ar mums, trim bērniem, izlika ārā. Pārcēlāmies uz Platoni pie mammas brāļa. Tēvs jau pirms tam bija spiests slēpties, jo viņš bija aktīvs vācu okupācijas varas piekritējs.”
Skolotājam spilgti atmiņā palikušas sniegotās ziemas, kuru vilinājumam skolas bērniem bijis tik grūti pretoties, ka bieži cietušas mācības. “Un kad vēl atradām upē izgāzto krievu armijas munīciju, tad kāda puikām tur vairs mācīšanās?
Vēl viena spilgta epizode. Staļina valdīšanas laikā visiem laukiem līdz 1. maijam vajadzēja būt apsētiem. Tēvs rentēja Jelgavas slimnīcas direktora lauku saimniecību. Krievu vara to sadalīja – mums 18 ha, bet 30 ha saimniekam. Aprīļa beigās atbrauca viens “pušpriekšnieks” un pateica, ka trīs dienu laikā visiem laukiem jābūt apsētiem. Tēvs atbildēja: “Labi, bet tad lai tūlīt uz lauka būtu divi traktori. Toreiz pagastā vairāk nebija… Tēvs pats strādāja ar diviem zirgiem, es – toreiz vēl pavisam jauns puisis – arī ar diviem zirgiem un noteiktajā laikā lauki bija apsēti.” Darbs skolotāju jau no mazotnes norūdīja un sagatavoja turpmākajai dzīvei. “20. gs. 50. gados biju krievu armijā. Visu dienesta laiku nostrādāju galvenokārt par šoferi. Kad pārnācu mājās, pirmais, ko darīju – gāju vecākiem palīgā uz kulšanas talku.”
Pirmais audzināmais kurss jau pirmsdiploma praksē
Skolotājs Arnolds Markss to, ka pēc augstskolas beigšanas vēlas strādāt Smiltenes sovhoztehnikumā (tagad – Smiltenes tehnikums), sapratis jau pirmsdiploma praksē. “Līdz ar to kolēģi man uzreiz iedeva arī audzināmo kursu. 40 darba gados man to ir bijuši pieci. Gāja visādi. Tagad gandrīz visiem mobilie telefoni, taču manos pirmajos darba gados katrā mājā nebija arī “parastā” telefona. Ja kāds audzēknis pazuda, tad visi gājām meklēt. Īpaši traki gāja, kad kāds (- a) samīlējās, bet viņa izredzētā (-ais) nejuta to pašu. Toreiz jaunieši tādas lietas pārdzīvoja daudz vairāk nekā vairākums tagad.”
Skolotājam visvairāk atmiņā palikuši gudrākie un aktīvākie audzēkņi. Tie, kuri jau 20. gs. 60. – 70. gados mācību stundās neklusēja, nāca ar savu viedokli un spēja pateikt: “Skolotāj, to darbiņu var izdarīt arī citādāk!”
Arnolds Markss tehnikuma audzēkņiem mācīja agronomiju, mehanizāciju un mehāniķiem arī elektrotehniku. “Kombainus vajadzēja labot arī meitenēm. Kādu laiku strādāju arī ar kolhozu brigadieriem un inženieriem, kas tehnikumā apguva viengadīgo mācību programmu, lai varētu iegūt izglītību apstiprinošu dokumentu. Tā bija ļoti zinoša auditorija, kas daudzas lietas apguvusi darbā.”
Skolotājam spilgti atmiņā palicis pirmais rudens tehnikumā. “Divus mēnešus nodzīvojām pa kartupeļu laukiem. Līdz sāka snigt.
Bet no darba nekad neesmu baidījies. Vēlākos gados kopā ar skolotāju Puriņu vedām no teļu kūts laukā mēslus, lai ierīkotu pirmo mašīnu laboratoriju. Esmu strādājis arī galdniecībā. Remontēju krēslus, galdus, darīju dažādus palīgdarbus un biju arī sovhoza dārzniecībā traktorists. Tehnikumā audzētie kāposti bija ļoti pieprasīti. Vienreiz pat aizvedām veselu kravu uz Pleskavu.”
Sports, fotografēšana un citi vaļasprieki
“Kādu laiku dejoju arī tehnikuma deju kolektīvā, ko vadīja angļu valodas skolotāja Austra Ruka,” stāsta skolotājs Arnolds Markss. “Visi braucām uz Dziesmu un deju svētkiem.”
Skolotājs Arnolds Markss vienmēr bijis “uz tu” ar sportu, sev līdzi aizraujot arī abus dēlus. Vecākais – Guntars Markss tagad ir Smiltenes Sporta centra vadītājs, titula “Gada treneris 2022” ieguvējs. Arī jaunākais dēls Kaspars Markss vairākus gadus kā Smiltenes novada pašvaldības deputāts aktīvi darbojies Izglītības, kultūras un sporta jautājumu pastāvīgās komitejā.
Arnolda Marksa arhīvā saglabājušās daudzas skaistas fotogrāfijas par Kalnamuižā pavadītajiem gadiem. Tās pārcilājot, tik daudz atmiņu…
Vienā no fotogrāfijām – skolotājs Kalnamuižas pagalmā, apkārt bērnu bariņš, uz galda – šahs, dambrete. “Kad bija brīvs laiks, bieži gāju pagalmā, kur dauzījās bērni, iznesām laukā galdiņu un spēlējām. Tā daudzi no viņiem kļuva par labiem šaha un dambretes spēlētājiem.
Šahu un dambreti mācīju arī tehnikuma jauniešiem. Gadījās jau visādi. Vienā reizē jaunieši stundā saguruši, negrib mācīties, prasa: “Skolotāj, vai nevaram uzspēlēt šahu?” Domāju – šahs attīsta domāšanu, gan jau nākamreiz izmācīsimies arī iekavēto. Divas meitenes pat sastrīdējās, kura ar mani spēlēs. Bet tad paver durvis mācību daļas vadītāja, ierauga, ko mēs darām, un nopūšas: “Vai, kas tad te notiek!” Un aiziet. Par laimi, nekādu ļaunu seku nebija…
Trenēju arī tehnikuma meiteņu volejbola komandu. Sporta sacensībās palīdzēju tiesnešiem. Organizēju profesionāli izglītojošo skolu aršanas sacensības.
Pašam ļoti patika slēpot. Piedalījos skriešanas sacensībās. Vēlāk aizrāvos ar riteņbraukšanu.” Skolotājam joprojām ir savs lielais un mazais loks, ko viņš katru dienu, kad atļauj laikapstākļi, cenšas izbraukt.
Arnoldam Marksam daudzus gadus bijis vēl kāds vaļasprieks – virpošana. “Visskaistākie koka trauciņi iznāk no pīlādža. 20. gs. 60. gadu beigās, kad Smiltenē bija liela vētra un Kalnamuižā koku pilna pakraste, abi ar veterināro priekšmetu skolotāju Ēvaldu Apīni divatā zāģējām un vilkām tos kokus augšā kalnā. Garāža joprojām pilna ar maniem virpojumiem.
Ļoti patika arī fotografēt. Tad, kad nodega ķimikāliju rūpnīca, fotografēšanu pārtraucu, jo toreiz par tādiem fotoaparātiem kā tagad varējām tikai sapņot.
Skolotājs Apīnis savukārt no klūgām pina groziņus. Vienā ezermalā viņš pat bija īpaši šim nolūkam sastādījis vairākās rindās kārklus. Es, arot laukus, smuki aparu apkārt.”
Skolotājs Markss joprojām ar vissiltākajām atmiņām atceras tehnikuma draudzīgo skolotāju kolektīvu. “Regulāri braucām ekskursijās, skolotāja Gunita Ozoliņa mūs visus aizveda pat uz dienvidiem.”
Fotogrāfe Elīna Kubuliņa – Vilne reiz, ejot pa Kalnamuižu, noķērusi ļoti zīmīgu fotozibsni – starp lielajiem Kalnamuižas kokiem uz sava velosipēda brauc skolotājs Markss. Saaudzis ar šo vietu tāpat kā Kalnamuižas koki.
Foto: Baiba Vahere, Elīna Kubuliņa – Vilne, no Arnolda Marksa personiskā arhīva
Reklāma