Anita Anitīna * * * Ragana nomirusi. Vai tiešām? Un ko nu darīt? Man bija jāiet Pie viņas mācībā parīt. Viņa man solīja Parādīt patiesību – Kā no dusmām un naida Izlobīt mīlestību. Vēl viņa solīja Atklāt tos īstos vārdus, Kurus teikt cilvēkiem, Kad nelaimju lavīnas gāžas. Vēl viņa teica: Es iemācīšu Tev vienai Vēl daudzko citu, Vien gaidi! Gaidi līdz parītdienai. Tagad tā nomirusi. Pēkšņi un negaidīti. Vējš gaudo baisi, Un puteņos ceļi tīti. Debess ar zemi Kopā jaucas un vienā krāsā. Tik ļoti vēlējos Pabūt īstās raganu kāzās!… Nu sapnis izsapņots Un mācības laistas vējā. Prāts, domas, dvēsele Griežas kopā ar puteni dejā. Sniegpārslas cērtas, Uz brīdi vējš aizsit elpu. … Vārdi gulstas uz papīra, Lai Raganu pieminētu.
