Arvien vairāk sabiedrībā parādās pozitīva tendence – nodarbināt prātu un rokas ar kaut ko patīkamu un lietderīgu, nevis, piemēram, zākāt valdību un strīdēties par politiku. Šie strīdi ne ar ko nebeidzas, vienīgi ar kādu pazaudētu nervu šūnu. Par to, ka cilvēkiem, īpaši laukos, netīk sēdēt, rokas klēpī salikušiem, pārliecinos ik reizi, viesojoties laukos. Apmeklējot Ēveles bibliotēku, sajūsmā iemirdzas acis par vietējo sievu rokdarbiem. Ar baltu skaudību apjūsmoju no krāsainiem tamborētiem gabaliņiem darinātas segas. Viena zaigo kā debeszila jūra, bet otra – spirgta un jautra kā vasaras pļava. Turpat uz galda vāzē saliktas spilgtas magones. Tās darinātas no pavisam parastām krāsainām lupatiņām īpašā tehnikā, izmantojot pārtikas želatīnu. Bibliotēkas saimniece un čaklais gariņš Aelita Punkstiņa nebeidz lielīt vietējās rokdarbnieces, rādot darinājumus dekupāžas tehnikā. Tos un vēl citus darbus aplūkojot, gar manām ausīm slīd nedzirdēti vārdu salikumi, kas apzīmē rokdarbu tehniku nosaukumus. Atklāti sakot, man tā ir tumša bilde, bet rezultāts tik tiešām iepriecina un liek aizdomāties, ka, iespējams, arī man pašai vajadzētu saņemties. To, ka arī pilsētnieces atradušas prieku kaut ko meistarot, apliecina kolēģes vizīte kādā valsts iestādē. Tur sievas vakarus izmanto pērlīšu vēršanai. Divas darbinieces apmeklējušas kursus un tagad iemācīto ierāda arī pārējām kolēģēm. Lielisks veids kā satuvināties, nestrīdēties par ikdienišķiem sīkumiem un nestresot par to, ko nevaram ietekmēt.
