Diezin vai atradīsies kāds Jērcēnu pagasta iedzīvotājs, kurš nepazīst Ņinu Laurenoviču. Būdama pagasta sociālā darbiniece, viņa ikdienas gaitās ir tikusies ar daudzām ģimenēm. Lai veicinātu ciemata izaugsmi, Ņina ir piedalījusies projektu izstrādē, turklāt vairākas reizes pati bijusi to autore. Līdztekus minētajam amatam, Ņ. Laurenoviča ir vadījusi bāriņtiesu, vasaras nometnes bērniem, turklāt ir ilggadēja folkloras kopas “Mežābele” dalībniece.Ar savu uzņēmību un izdomu Ņina pagasta ļaudis nebeidz pārsteigt arī tagad, jau apmēram pusgadu atrodoties pensijā. Viņa ir kļuvusi par individuālā darba veicēju un gatavo ozolzīļu kafiju, kā arī kaltētus burkānus. Produkciju saimniece nodod pārdošanai ekoveikalā Valmierā. Ar savām aktivitātēm Ņina ir apliecinājusi, ka arī pensijas vecumā var atrast iespēju būt noderīgam citiem un vienlaikus nodarboties ar to, kas patīk un interesē. “Nekādi nespēju sēdēt klēpī saliktām rokām un neko nedarīt,” savu rīcību motivē Ņ. Laurenoviča.Gatavo kafiju dižozola piemiņaiŅina atklāj, ka agrāk ar ozolzīļu kafijas gatavošanu nav nodarbojusies. “Tiklīdz aizgāju pensijā, sāku domāt, ko varētu darīt, jo vairāk par visu baidos no bezdarbības. Meklēju idejas internetā, televīzijas raidījumos, līdz ienāca prātā doma par kafijas gatavošanu pēc vecmāmiņu receptēm. Sākumā nebija nekādu iemaņu. Pirmās salasītās ozolzīles tik stipri izkaltēju, ka tās pat ar cirvi vairs nevarēja sasmalcināt,” ar smaidu atceras Ņina. Arī elektriskajām kafijas dzirnaviņām zīles bijis pārlieku ciets rieksts. Tad viņai uzdāvinātas 1925. gadā ražotas dzirnaviņas, kas derējušas. “Nu jau man ir izstrādāta sava tehnoloģija. Ozolzīles nomazgāju un tad ar visām čaulām cepeškrāsnī karsēju, līdz tās atsprāgst vaļā. Pēc tam izlobu kodolus un samaļu gaļas mašīnā. Tad tos izkaltēju sausus un samaļu dzirnaviņās. Zīļu pulverim pievienoju miežus, sarīvētus kaltētus burkānus un samaltus cigoriņus. Tā ir mana “Dižozola kafija”. Tādu nosaukumu esmu izdomājusi par godu vēsturiskajam Kaņepju dižozolam, kas ir otrs lielākais Latvijā. Liela daļa kafijai savākto izejvielu ir tieši Kaņepju ozola zīles,” piebilst Ņ. Laurenoviča.Kaņepju ozols ar savu varenumu ir jērcēniešu lepnums, arī ekskursanti, apmeklējot šo pusi, neaizmirst aizbraukt pie milzīgā koka. Pie tā ierodas jaunlaulātie, notiek dažādi kultūras pasākumi. Ņina uzskata, ka rozīnīte iebraukušajiem tūristiem varētu būt piedāvātā kafija no dižozola zīlēm. Viņa piebilst, ka šai kafijai kofeīna klāt nav, toties tā ir veselīga. Ozolzīles satur vērtīgas minerālvielas un miecvielas. No tām izvārītā kafija noder organisma spēcināšanai. Dienas režīmā ik stunda aizņemtaTā stiprināšanai un moža gara uzturēšanai Ņina ir pakārtojusi arī savu dienas režīmu. No rīta noteiktu laiku viņa veltī vingrošanai, tad pēc Ziņģītes metodes veic ķermeņa norīvēšanu. Pēc brokastīm pensionāre ar suni dodas pastaigā, bet dienas vidus paiet zeķu adīšanā. “Adu bērniem un mazbērniem, turklāt šomēnes kļuvu par vecvecmāmiņu. Tas man bija ļoti priecīgs mirklis. Ir jauki apzināties, ka esmu varējusi piedzīvot mazmazbērna piedzimšanu,” saka Ņ. Laurenoviča. Vakarā atkal pastaiga. Turklāt jāapmeklē arī “Mežābeles” mēģinājumi. Ņinai dziedāt paticis jau kopš bērnības un, kamēr vien varēšot, to darīšot folkloras kopā. “Es visu ko izdomāju, lai tikai būtu ko darīt. Tas ir galvenais, lai pensijas gados nenokārtos galva. Nedod Dievs palikt tikai ar savām domām četrās sienās, no tā cilvēkam nekāda labuma nav,” uzskata Ņina. Darbīgums Ņinai piemitis visu dzīves laiku. Tādēļ nodarbošanos atradusi arī tad, kad palikusi bez algota darba. Kolhozu gados viņa kopsaimniecībā bija ekonomiste. Pēc tās likvidācijas tādu speciālistu vairs nevajadzēja, un tad ar trīs govju lielu ganāmpulku viņa pievērsās lopkopībai. Ganības atradās apmēram kilometru no mājām. Ņinas dzīvesbiedrs pie tām uzcēla būdiņu, kur dzīvniekiem pārnakšņot, bet Ņina katru rītu, kamēr citi vēl gulēja, ar traktorīti brauca slaukt govis un izlaist ganos. Vēlāk radās iespēja kļūt par sociālo darbinieci.Daļa pieradusi gaidīt no citiemŅina uzskata, ka bezdarbs būtu mazāks, ja paši cilvēki vairāk paļautos uz saviem spēkiem un būtu aktīvāki. “Diemžēl vairāki no tiem, kas dzīvo bez darba, ir pieraduši, ka viņus kāds vada. Viņi paši savu dzīvi neprot organizēt, un tad vienīgais glābiņš ir pagasta varas izmaksātie pabalsti. Darbavietu tiešām trūkst, bet laukos, ja šņabi nedzer, var iztikt arī ar 100 latu stipendiju, ja ir zeme, kur iespējams ierīkot kaut vai mazdārziņu, tik traki nav. Esmu gan pārliecinājusies, ka tie, kas jau pieraduši gaidīt palīdzību no pagasta un nav domājuši, ko paši varētu uzsākt, neko arī turpmāk necentīsies izdomāt,” savos novērojumos dalās Ņ. Laurenoviča.Tāda dzīves pozīcija Ņinai nav pieņemama, jo viņa pati pastāvīgi ir domājusi, ko vēl varētu izdarīt, lai ciematā būtu labāka dzīvošana. Par to liecina vairāki pēc viņas iniciatīvas tapušie projekti. “Nav jēgas doties uz darbu, lai tajā tikai pavadītu dienu. Ar katru projektu esmu vēlējusies panākt kādus uzlabojumus ciemata sabiedriskajā dzīve,” saka Ņ. Laurenoviča. Arī tagad, kad viņa ir pelnītā atpūtā, šis darbs nav aizmirsts. Pēc Ņinas projekta folkloras kopa ar Hipotēku bankas atbalstu ir ieguvusi senos mūzikas instrumentus. Tagad esot daudz labāka dziedāšana. “Kādreiz man pašai brīnums, kādēļ neesmu mācījusies mūziku. Tēvs bija ļoti muzikāls, brālis un māsa beidza mūzikas vidusskolu, es tikai neaizgāju mācīties. Bet dziesmas manī tāpat laužas uz āru. Šajā ziņā esmu ļoti bagāta. Man ir liels pūrs ar pierakstītām dziesmām,” palepojas pensionāre.Ziedi iepriecina dvēseliAtceroties darba gadus, Ņ. Laurenoviča uzskata, ka visražīgākais laiks viņai bijis, veicot sociālās darbinieces pienākumus. Izdevies daudziem palīdzēt, prieks bijis arī par īstenotajiem projektiem. “Man šis darbs patika, jo tajā redzēju atdevi un to, ka esmu vajadzīga,” atceras Ņ. Laurenoviča.Tuvojas pavasaris, un Ņina jau zina, ka tad viņai sāksies vēl viens darbs, kas iepriecina dvēseli – puķu audzēšana. Sēklas jau ir sagādātas. “Man ļoti patīk ziedi. Vismīļākās man ir lilijas. Nav labāka mirkļa par to, kad no rīta varu iziet ārā un teikt – sveikas, manas puķītes!”
