Smaida MaskinaTēvsCik atceros es savu tēvu,Tas ozolam man līdzinās.Zem viņa kupliem zariem,Mēs, brāļi, māsas, slēpāmies.Jo zinājām, ka tēva stiprās rokasBūs vienmēr mīļas gādīgas.Kad asara reiz jānotrauc,Tad viņš ar savu laipno smaiduTik vienkārši māk mierināt.Un varam droši pieiet klātPie tēva kā pie ozola, Kas vēja brāzmās aizsargās,Kad dzīves likstās neveicas.Man izdevās!Tu gribēji mani salauzt,Kā vārgu puķi,Kas uzdīgusi nelaikā Un zied savā spītībā Ar saviem skaistajiem ziediem,Kas priecē visu sirdis.Bet tu negribējiTo ziedēšanu.Tev izlikās, ka es par krāšņu,Jo ar savu skaisto ziedu Es pārspēju tevi.Tu dusmās gribējiMani samīdīt…Bet tev tas neizdevās,Jo ziedi mani Zied arvien skaistāk Ar lepni paceltu galvu,Pretī saulei un visai pasaulei!
