Otrdien valcēniete Ērika Blūma svinēs cienījamu dzīves jubileju – 80. dzimšanas dienu. Tiekoties ar viņu, atklāti sakot, negribas ticēt, ka tik staltai, dzīvespriecīgai, gudrai un optimistiskai sievietei aiz muguras jau tik daudz nodzīvotu gadu. Nenoliegšu, arī viņas ārējais izskats pelna komplimentus. Apbrīnojami ir arī valcēnietes atmiņu stāsti par bērnības un jaunības gadiem, kas aizvadīti Cēsīs. Dzirdot Ērikas kundzes dzīves moto, kas aizgūts no viņas iecienītākās dzejnieces Ārikas Elksnes dzejoļa “Grūti”, top skaidrs, kāpēc viņa no sarežģītām dzīves situācijām spējusi izkļūt ar augsti paceltu galvu. “Jaunībā – grūti, vecumā – grūti, Grūti – tas nozīmē dzīvot,” savu dzīves moto atklāj Ērikas kundze. Viņa stāsta, ka mājās Ā. Elksnes dzejas izlases atrodas rokas stiepiena attālumā, jo dzejoļi palīdzot saņemties un uz dzīvi raudzīties gaišu skatu. Nācies ciest izsalkumuValkā Ērika nokļuva 1952. gadā pēc mācībām Cēsu māsu skolā. Jau skolas laikā topošā medicīnas māsa strādāja vietējās slimnīcas operāciju zālē. Tās personāls jauno zinošo un čaklo māsiņu bija noskatījis par savu speciālisti. Jāpiebilst, ka Ērika skolu beidza kā teicamniece. Tomēr sadales komisijai jaunā censone teikusi, ka ir gatava doties tur, kur viņu nosūtīs. Vienīgā palikusī brīvā vieta bijusi Valkas slimnīca, kas toreiz atradās nelielā koka namā Kūru ielā. Ērika atceras, ka, sākot strādāt, viņai bijis diezgan liels šoks, jo gandrīz viss slimnīcas personāls runājis tikai krieviski. Meitenei, kura dzīvojusi tajos laikos vislatviskākajā pilsētā, pirmo laiku bija grūti ielauzīties krievu valodā. Ērika atzīst, ka viņas likteni noteikusi pašas nevēlēšanās rīkoties citiem aiz muguras, tā tiekot pie siltākas, labākas un izdevīgākas vietas dzīvē. Tā viņu ar māsu bija audzinājusi mamma, jo tēvu meitenes zaudēja jau agrā bērnībā. Tētis bijis maiznieks. Pelnot ģimenei iztiku, uz darbu gājis, būdams slims ar gripu. Pēc tam saslimis ar plaušu karsoni un trīs mēnešu laikā aizgājis viņsaulē. Bērnībā piedzīvoto Ērika attiecina arī uz šodienu, kad cilvēki spiesti pelnīt iztiku, bieži vien nerēķinoties ar savu veselību. Ērikas mamma viena ar diviem bērniem pārcieta Otrā pasaules kara šausmas un pēckara nabadzības gadus. Visu dzīvi Ērika atcerējusies, ka bērnībā un jaunībā nācies ciest izsalkumu, kara gados dzīvot pastāvīgās bailēs par tuvinieku drošību. Jaunībā viņa sev solījusi, ka saviem bērniem gan ļaus ēst ko un cik grib, īpaši kotletes. Reizēm mamma un māsa Ērikai jautājušas, kāpēc viņa savam dēlam Valdim ļauj ēst kotletes bez kartupeļiem, Ērika pie sevis tik nosmīnējusi, jo zinājusi, kāpēc tā dara. Tāpat viņa visu mūžu neaizmirsīs vācu armijas uzlidojumus, Cēsu bombardēšanu un dedzināšanu. Vīlipa bērni – nešķirami draugi Stāstot savas bērnības atmiņas saviem mīļajiem mazbērniem Kristīnei un Mārtiņam, kad viņi vēl bija mazi, viņi domājuši, ka ome stāsta pasakas, jo tik nereāls viņiem tas šķitis. Lai gan bērnība aizvadīta lielā trūkumā, tajā laikā satiktie cilvēki uz mūžu kļuvuši par Ērikas draugiem. Viņas ģimene dzīvojusi divstāvu koka īres namā. To Cēsīs tolaik sauca par Vīlipa namu, bet tur dzīvojošos bērnus – par Vīlipa bērniem. Šie bērni, tostarp arī Ērika ar māsu, uz mūžu kļuva par nešķiramiem draugiem. Diemžēl tagad viņi biežāk satiekoties kapusvētkos un bērēs, tomēr Ērika bez savām draudzenēm justos vientuļa. Smejoties viņa stāsta, ka vismaz divas reizes nedēļā viņai zvanot liela dāma un draudzene Melānija, kura padomju gados ilgu laiku nostrādāja par universālveikala direktori. Zvanītāja uzskaitījusi visas labās Ērikas rakstura iezīmes, pieminot arī vienu slikto. Ērika neizpratnē jautājusi, kas tā ir par īpašību, draudzene viszinošā balsī atbildējusi: “Tu nekad neesi rūpējusies par sevi un savu izskatu!” Mēģinu iebilst, ka tā nu gan nav patiesība, savukārt Ērika piekrītoši māj ar galvu un piekrīt mūža draudzenes teiktajam. Viņa visu dzīvi vairāk rūpējusies par citiem, sevi atstājot otrajā plānā.Nepatīk komplimenti Aplūkojot Ērikas līdzatnestās fotogrāfijas, tomēr nespēju savaldīties, neizsakot komplimentus par viņas izskatu, tērpiem un matu sakārtojumu. Ērika vien nedaudz piesarkst un pasmaida, sakot, ka viņai nekad mūžā nav patikuši vīriešu izteiktie komplimenti, tos viņa drīzāk uztvērusi par apvainojumiem. Toties satiekot savu mūža vīrieti Jāni Blūmu, Ērika sapratusi, ka ir “smagi iekritusi” un tā sākusies divu gadu ilga skaista draudzība. Viņi viens otru pirmo reizi ieraudzījuši volejbola treniņā. Ērika sevi sportā uzskata par galīgo tizleni, bet tomēr piekritusi jauno kolēģu aicinājumam iemācīties spēlēt volejbolu. Treneris bijis jaunais toreizējā Fizkultūras institūta students Jānis. Pēc studijām viņš sācis strādāt Valkas 1. vidusskolā par fizkultūras skolotāju. Abi apprecējušies, pēc diviem gadiem piedzimis dēls Valdis. Ērika atceras, ka dēls nekad mammai nav darījis raizes, labi mācījies, sportojis. Viņš ieguvis augstāko izglītību kā projektētājs un visu laiku strādā savā profesijā, bet ar ģimeni dzīvo Valmierā. Pirms 20 gadiem Ērika palika viena, jo dēļ ļaunas slimības, nesasniedzot 60 gadu vecumu, mūžībā aizgāja vīrs Jānis. Ērika nesūdzas par savu likteni, vien nosaka, ka tas nav bijis viegls, gājis kā pa viļņiem – te augšā, te lejā. Pēc vīra nāves viņai nekad nav ienācis prātā meklēt citu dzīvesdraugu. Viņa savu dzīves piepildījumu atradusi mazbērnos un draugos, klasiskajā mūzikā, dzejā un grāmatās par slavenu cilvēku dzīvesstāstiem. Viņi tic, ka piedzīvos arī savus mazmazbērnus, jo pērn pie sievas – ķīniešu tautības meitenes Jaņes – ticis mazdēls. Sākotnēji ģimene bijusi nedaudz satraukusies, bet sapratuši, ka liktenim nav vērts pretoties un ar prieku ģimenē uzņēmuši jauno meiteni no tālās un tik nepazīstamās Ķīnas. Ērika piekrīt, ka viņai reizēm esot grūti izprast mūsdienu cilvēku rīcību, domas un izpratni par lietām, tāpēc viņa par daudz uztraucoties, bet, pārdomājot notiekošo, viņa piekrīt savu tuvinieku rīcībai. Vecmāmiņa cer, ka ģimene viņai dzimšanas dienā nesarīkos pompozu balli, bet gan mīļu un sirsnīgu tikšanos ar smiekliem un jautru tērzēšanu. Tādu, kāda ir pati Ērika.
