Lai cilvēks justos labi un domātu par augstām lietām, vispirms jābūt nodrošinātām pamatvajadzībām – viņam jābūt paēdušam un jādzīvo siltumā. Tāpēc cilvēkam ir vajadzīgs darbs. Tas ir glābšanas riņķis no daudzām problēmām, tāpēc ikviena brīva vakance piesaista ievērību, ja vien pretī ir laba alga un labi darba apstākļi. Kāda mana paziņa no laukiem strādā govju fermā. Savas maiņas laikā sieviete ceļas pusdivos naktī un gan ziemā, gan vasarā iet kājām vairākus kilometrus, lai nokļūtu darbā. Nez vai šis fiziski smagais darbs kļūtu par sabiedrības diskusiju objektu, ja fermas īpašnieks kādu pieņemtu darbā, nesarīkojot konkursu. Taču cita lieta ir ar darbu pašvaldībā. Tur ir stabila alga, sociālās garantijas, salīdzinoši labi darba apstākļi, turklāt pašvaldības budžetu ar savu naudu papildina vietējie iedzīvotāji, ienākuma nodokļa maksātāji. Likums neprasa pašvaldībai rīkot konkursu uz vakantajām speciālistu vietām. Ir gadījumi, kad cilvēki tiek pieņemti darbā pēc iestādei vien zināmiem kritērijiem. Taču tā būtu laba prakse, ja, piemēram, Smiltenes novada dome dotu iespēju uz vakanto sabiedrisko attiecību speciālista vietu pieteikties ikvienam pretendentam, tai skaitā sava novada iedzīvotājiem ar augstāko izglītību, kā diemžēl nav noticis. Smiltene iedzīvotāju ziņā noveco. Jaunieši dodas projām. Pēc izglītības iegūšanas atpakaļ atgriežas retais. Tāpēc viņiem ir ļoti vajadzīgs dot signālu, – mēs gaidām jūs atpakaļ un jums visiem ir vienādas tiesības pretendēt uz vakancēm mazpilsētas darba tirgū!
