Kad darbā stājās jaunā labklājības ministre, mēs kā daudzbērnu ģimene gaidījām labas pārmaiņas. Lasījām internetā, ka ministre daudzus gadus strādājusi ministrijā un skaidrojusi ministrijas lēmumus tautai. Diemžēl par salmu kulstīšanu un sev publicitātes veidošanu tālāk arī neesam tikuši. Tikai mums jādzīvo šeit pie zemes un jāaudzina mūsu bērni, bet ministri staigā savos augstajos valdības gaiteņos. Man gribas jautāt – vai tiešām daudzbērnu ģimenes valstij ir tikai ailīte atskaišu grafikos? Mūsu ģimenē aug četri ķipari. Paldies Dievam – tagad vairs tikai jaunākais puika, kuram šogad ir četri gadi, iet bērnudārzā un vecākajam dēlam ir jau 16 un pavisam drīz mūsu rūpju lokā būs arī viņa tālākā skološana augstskolā. Bērnu izglītošana ar visu smagumu gulstas tikai uz daudzbērnu vecāku pleciem – valsts līmenī tām nav atbalsta. Vasaras beigās meklējam iespējas atlicināt katram no mūsu ģimenes skolniekiem ap 100 latiem skolas gaitu sākšanai. Man jājautā, vai šai valstī kādreiz būs atlaides ar bērnu izglītību saistītajiem izdevumiem – grāmatām, somām utt.? Varbūt laiks ieviest grāmatu komplektus, kurus daudzbērnu ģimeņu bērni saņem bez maksas, jo katru gadu skolas iesākums, kas ir smags ikvienai ģimenei, mums izmaksā vairākas reizes dārgāk?Mūsu ģimenes ienākumi ir tieši virs noteiktā minimālā sliekšņa un mūsu trim skolniekiem nepienākas brīvpusdienas. Vai tiešām pazemoties un nolaisties līdz trūcīgas ģimenes statusam, lai kāds no ierēdņiem ievērotu, ka daudzbērnu ģimenēm ir smagi sarūpēt katram bērnam pienācīgas pusdienas? Esmu dzirdējusi pārmetumus un viedokli – radījāt daudzos bērnus, nu tad arī rūpējieties par tiem. Un mēs ģimenē to darām no visas sirds, bet valsts palīdz maniem ielas kaimiņiem, kuri nerūpējas ne par bērniem, ne arī kādu stundu savā dzīvē ir strādājuši. Maznodrošināto ģimeņu bērnam ir vērtība, bet ģimenē, kurā vecāki visus spēkus velta tam, lai ģimenē būtu pārticība, valsts nesaskata iespēju praktiski palīdzēt.Lai jums būtu vieglāk saprast daudzbērnu ģimeņu elementāro ikdienu, tāds vienkāršots piemērs: jūs nopērkat baltmaizes klaipiņu par 40 santīmiem. Valsts no tā iekasē 22% (apmēram 8 santīmi), man savukārt ik vakaru jāpērk divi klaipiņi, no kuriem valsts savā kabatā ik mēnesi jau ieliek 36 latus. Tas nozīmē, ka pabalsts astoņi lati par katru no atvasēm un kopā ir 48 lati jau atgriežas atpakaļ valsts kasē. Katrs ārsta apmeklējums ikreiz maksā pacienta nodevu, katrs medikaments ik dienas maksā arvien vairāk un vairāk. Un daudzbērnu ģimenei atkal proporcionāli tas maksā daudz vairāk. Mums, daudzbērnu ģimenēm, ir svarīgs tieši reālais atbalsts – būtiska ienākumu nodokļa atlaide, kas tiešām ir kā atspaids. Vai nevaram runāt par to, ka vecākiem, kuriem ir trīs vai vairāk bērnu, abiem būtu ļauts saņemt ienākumu atvieglojumu – pašlaik jāizvēlas, kura vecāka nodokļu grāmatiņā var ierakstīt apgādājamo bērnu. Rūpējamies taču par viņiem abi.Dzīvojam parastā trīs istabu dzīvoklī Pļavniekos un apkure ziemā izmaksā ap 160 latiem. Varbūt tā vietā, lai ar skaļu žestu pasniegtu lata atlaidi pie nebūtiskā elektrības rēķina, kāds var parūpēties par atlaidēm no maksājumiem, kas ir patiešām būtiski. Kā nākas, ka lielie un praktiskie ģimenes miniveni tiek aplikti ar lielāku ceļa nodokli? Ar vienu skaļu žestu mums tiek pasniegta piektdaļas apmēra atlaide transporta nodoklim, ar otru un pēc būtības – vēl lielāka summa, kas mums būs jāmaksā jau šogad, – atņemta. Uz pašvaldību pleciem uzkrauts viss smagums, atbalstot daudzbērnu ģimenes. Kā nākas, ka vienīgi Rīgas dome ļauj vienam no daudzbērnu vecākiem braukt sabiedriskajā transportā par puscenu? Kā nākas, ka pašvaldības laukos izlemj piešķirt vai nepiešķirt brīvpusdienas?Mēs esam priecīgi par tām apmaksātā atvaļinājuma dienām ik gadu, kuras mums dāsni piešķirtas, un tās varam pavadīt kopā ar ģimeni. Taču – vai tiešām Eiropas valstī, kāda Latvija ir jau vairākus gadus, vienīgais izmērāmais ieguvums daudzbērnu ģimenei ir šis papildu atvaļinājums?Zane Pētersone
