“Jums ir krūts vēzis” – šie noteikti nav tie vārdi, kurus sieviete būtu jelkad sapņojusi vai vēlējusies dzirdēt. Tomēr realitāte nav iepriecinoša, jo katru gadu aptuveni 1000 sievietes izdzird šos vārdus un 700, pamostoties pēc narkozes, nespēj ieskatīties spogulī, jo krūts vietā ir tikai rēta un tukšums. Tas ir emocionāls un fizisks trieciens, un atklāts paliek jautājums – kā dzīvot tālāk? Bet tas nav viss. Priekšā gaida pārbaudījumi – matu noiešana pēc ķīmijterapijas, vemšana, nespēks, bailes no tālākās dzīves. Tādā brīdī svarīgs gan ģimenes, gan tuvinieku un draugu atbalsts. Arī valsts atbalsts, piemēram, nodrošinot krūts protēžu pieejamību. Krūts protēzei nav tikai estētiska vai psiholoģiska nozīme, tā ir funkcionāla nepieciešamība. Latvijā kopš 2010. gada 1. janvāra krūts protēzes valsts apmaksā tikai tām sievietēm, kurām ir „trūcīgā statuss”. Jautājums – vai tas nav pārāk nežēlīgi pēc visiem pārdzīvojumiem (pētījumi rāda, ka bieži tiek zaudēts darbs, jo ārstēšanās laiks ir salīdzinoši ilgs, bieži pamet vīri un draugi utt.) vēl kārtot izziņu par trūcīgā statusu? Vai tiešām valsts drīkst taupīt uz savu iedzīvotāju nelaimes rēķina? Reālā situācija ir šokējoša – daudzas sievietes krūts protēzes neesamību aizvieto ar dažādiem sadzīves priekšmetiem – griķu, linsēklu un smilšu maisiņiem, pat metāliskiem priekšmetiem. Vai tas 21. gadsimtā ir normāli? Tāpēc jautājums – kā man pēc operācijas dzīvot tālāk? – bieži paliek neatbildēts. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību problēmām, ar kādām jāsaskaras sievietēm pēc krūts vēža operācijas, un mēģinātu rast risinājumus, biedrība „Dzīvības koks” ir izveidojusi šokējošu video.
