Novadnieks Nauris Svika ir cilvēks, kurš izvirza sev ambiciozus mērķus un tos arī sasniedz par spīti apkārtējo skepsei. No mazā spītnieka, kurš savulaik neparko negribēja apmeklēt Blomes bērnudārzu, viņš kļuvis par uzņēmīgu un darbīgu cilvēku, mīlošu vīru un tēvu. Nauris ir uzņēmuma „B02” valdes priekšsēdētājs, treneris un „B02” apmācību sistēmas izveidotājs. Novadnieka un viņu kolēģu ikdiena ir biznesa komandu un līderu veidošana. “B02” ir viens no spēcīgākajiem un arī specifiskākajiem šajā biznesa treniņu jomā Baltijā.Lai arī Naura ikdiena ir Rīgā vai Cēsīs, viņš joprojām Blomes pagastu uzskata par savu dzimto ciemu.Armija – pirmais lēmumsSkolas gados Blomē un Smiltenē Nauris bija izteikti pareizs puika – dejoja, apmeklēja teātra pulciņu un kori. Tad radās vēlme kļūt spēcīgākam gan fiziski, gan morāli. Iekšējais psiholoģiskais diskomforts viņu pamudināja pievērsties militārajām lietām. “Armija bija mans pirmais spēcīgais un mērķtiecīgais lēmums par spīti visu apkārtējo skepsei. Uzreiz jāpiebilst, ka sporta nodarbībās skolas laikā nekad neizcēlos ar īpašām spējām, drīzāk tieši pretēji. Vēl pavisam nesen no māsas dzirdēju, kādas baumas klīdušas par mani pagastā, kad pieņēmu lēmumu stāties Aizsardzības akadēmijā, – ko tad tas tur darīs. Lai gan nedrīkstu noliegt, kariņu spēlēšana un filmas par militārām tēmām mani saistīja jau no mazotnes, bet tas likās tāls un nesasniedzams sapnis. Šķiet, ka tas ir tas, ko pieprotu – izvirzīt sev ambiciozus mērķus un agrāk vai vēlāk tos sasniegt. Vienīgais, kas man nepieciešams, ir tuvāko cilvēku atbalsts un izpratne,” saka novadnieks.Lielu paldies Nauris saka blomēnietim, nu jau smiltenietim Jānim Leitim. “Viņš man deva iespēju pēdējos ģimnāzijas mēnešus trenēties kopā ar dažiem zemessargiem, kuri tolaik skaitījās ZS 23. bataljona SUV, ja nekļūdos. Tās bija pirmās reizes, kad no rītiem nevarēju piecelties gultā sēdus, jo sāpēja vēdera prese, tā bija pirmā reize, kad es izslēdzos treniņu laikā. Trakākais, ka man tas sāka patikt. Jutu, cik maz spēju, bet kādas man ir iespējas. Pieļauju, ka arī šajos vīros bija daļa neticības maniem spēkiem, bet viņi pieņēma un ļāva darboties,” atceras Nauris.Viņš jau tolaik no zemessargiem iemācījās, ka svarīgāk vērtēt cilvēku motivāciju un spēju darboties, nevis skolu diplomus un sertifikātus.Pierādīja, ka spējAizsardzības akadēmijā viens no iestājpārbaudījumiem bija sporta normatīvu kārtošana. Ar neatlaidību un treniņiem Nauris pierādīja, ka tas viņam ir pa spēkam. “Pārbaudījumus kārtoju, pa kluso dzerot zāles, jo man bija paaugstināts asinsspiediens un nedēļu pirms iestājpārbaudījumiem saslimu ar plaušu karsoni. Ārsts savlaicīgi izrakstīja antibiotikas, lai varētu iziet medicīnisko apskati. Tā nu es tāds sazāļots sportoju. Ja patiešām grib, tad var, tikai jādara neapstājoties,” uzsver Nauris.Viņš stāsta, ka akadēmijā izglītības līmenis nebija augsts, bet raksturu tur noteikti norūdīja. Blomēnietim paveicās, jo Latvijas akadēmija viņam iedeva raksturu, bet Vācijas karaskola – zināšanas, kas pielietojamas ne tikai militārā jomā.Karaskolā Vācijā viņš nokļuva otrā kursa laikā. No Latvijas viņi bija tikai seši kadeti. “Izglītoties Vācijā tolaik piedāvāja tikai atsevišķiem kandidātiem, jo bija nepieciešamas vācu valodas zināšanas. Iepriekš par iespējām vāczemē biju dzirdējis no citiem virsniekiem un šķita, ka tā ir pavisam cita pasaule. Ja mēs te staigājām ar pusplīsušiem zābaciņiem un izšāvām piecas patronas gadā, tad tur viss bija daudz augstākā līmenī,” stāsta Nauris.Aizsardzības akadēmijā norūdītais raksturs lieti noderēja Vācijā, jo tur mums pastāvīgi bija jāatgādina, kas mēs esam un ko spējam. Katrs mēģinājums mūs nomelnot, padarīt par trešo valstu kursantiem tika atspēkots,” stāsta militārists.Cieņa ir jānopelnaNauris apzinājās, ka ne visi latvieši tur cīnījās par savu un savas valsts vārdu, bet viņš to darīja. „Nepatīk, ka ar mani nerēķinās, bet cieņa ir jānopelna, nevis, kā daudzi tagad uzskata, ka tā nāk komplektā ar ieņemamo amatu. Reiz viens vācu pulkvedis prasīja: „Kā tu vari uzzināt, vai padotie tevi ciena kā vadītāju, kā līderi?” Izrādās, atbilde ir pavisam vienkārša – ja tu noliec savus uzplečus, bet padotie turpina tev sekot, tad esi īsts vadītājs. Vācijā gāja dažādi. Bet tomēr tagad tās ir tikai labas atmiņas, perfekta izglītība un neskaitāmi piedzīvojumi,” par piedzīvoto karaskolā Vācijā stāsta Nauris.Atgriežoties dzimtenē, blomēnietim izdevās nokļūt Ādažu 2. Kājnieku bataljonā, kas tikai sāka formēties. „Mums, jaunajiem virsniekiem un instruktoriem, tika noorganizēta kopīga apmācība, un teikšu, ka šis bija viens ko lieliskākajiem komandas saliedēšanas pasākumiem vairāku mēnešu garumā. Mums izveidojās lielisks kolektīvs. Pēc tam sākām ar obligātā militārā dienesta karavīru apmācību, mēģinājām pielietot iegūtās zināšanas. Strādājām gan dienu, gan nakti, jo gribējām pierādīt sevi kā labāko obligātā militārā dienesta karavīru rotu NBS. Savus bijušos padotos vērtēju ļoti augstu, jo ar cilvēkiem ir jāstrādā un viņi jāprot novērtēt. Saistībā ar to britu seržants mums reiz pateica frāzi: “Tie jums nav personāla resursi. Tie ir cilvēki! Cilvēkus nedrīkst menedžēt, viņi ir jāvada!” Arī šo frāzi es ļoti bieži izmantoju savos līderisma treniņos, it sevišķi, ja strādāju ar gados ļoti jauniem un pārlieku ambicioziem vadītājiem,” stāsta “B02” valdes priekšsēdētājs.Militārā pieredze palīdz Nauris stāsta, ka ne par ko nevēlētos atkārot savu dzīvi bez šīs armijas pieredzes. Tā tagad viņam palīdz ik uz soļa, vadot savu uzņēmumu, cīnoties par savu vietu laikā, kad ļoti daudzi spiesti padoties. Militārās lietas daudz kur pārspēj civilajai pasaulei zināmās.“Tas arī ir viens no faktoriem, kas klientos vieš uzticību – mūsu „biznesa armijas” sistēma darbojas. Sākām krīzē, tā mūs nospieda uz ceļiem, bet piecēlāmies kājās un piecēlāmies nevis lai izdzīvotu, bet lai turpinātu attīstību. Tas ir tāpat kā braukt ar riteni, kamēr esi kustībā, viss ir kārtībā, tiklīdz apstājies, esi spiests nokāpt no tā vai arī apgāzties. Sākums tiešām bija ļoti smags, un mēs (Nauris kopā ar sievu – red.) pat bijām spiesti aizbraukt no Latvijas, strādāt fabrikā, lai nomaksātu gan dzīvokļa, gan firmas kredītu. Taču jau pēc dažiem mēnešiem atgriezāmies, lai turpinātu cīņu par savu mērķi – savu uzņēmumu un normālu dzīvi,” stāsta Nauris.Nost ar stereotipiemArī Naura bijušie kursabiedri, kuri šobrīd veiksmīgi darbojas biznesā, visi kā viens piebilst, ka ikdienā ik uz soļa izmanto militārās zināšanas. “Nolēmu, ka uzņēmumiem šāda pieeja būtu ļoti noderīga, vienlaikus sastopoties ar pirmajiem stereotipiem: apmācība būs fiziski smaga, tur būs stulbas pavēles, kas vienkārši jāpilda, armijā dien tikai tie, kas citur neder. Šie stereotipi īstenībā bija daudz smagāks pārbaudījums par vispasaules krīzi. Tikai tagad, kad mums ir izveidojusies klientu bāze, kas gatava dot reālas atsauksmes jebkuram jaunam, iekšēji nedrošam klientam, ir atrasts pretlīdzeklis šai problēmai,” tā “B02” valdes priekšsēdētājs.Jaunajam uzņēmējam stereotipu laušana ir atmaksājusies, jo „B02” vairs nenodarbojas ar aktīvo pārdošanu, kā tas bija pirmsākumos. „Mūs pārdod mūsu klienti, iesakot savām paziņām, runājot par treniņiem. To ir patīkami atzīt. Ja sākotnēji mūsu klienti bija tikai Latvijā, tad tagad pamazām šim loks paplašinās pa visu Baltiju, kā arī Krieviju un Skandināviju. Protams, ne viss ir jauki un gludi, joprojām ir jūtama ekonomiskās situācijas ietekme, nodokļu slogs, bet ir jācīnās. Biznesā ir tāpat kā kaujas laukā,” militāro un civilo pasauli salīdzina Nauris. Neviens nevar iemācīties vadīt cilvēkus, lasot grāmatas un skatoties televizoru, neviens nekļūs pa līderi, ja nebūs gatavs jebkurā brīdī novilkt savu skaisto uzvalku un iekāpt dubļu bedrē pie pārējās komandas. Viss ir sasniedzams“Mēs atšķiramies ievērojami ar savu pieeju, jo reti kad izmantosim zinātniskus terminus, psiholoģijas un komandas attīstības teorijas. Mēs darām praktisku darbu, jo vēlamies sasniegt praktiskus rezultātus,” mērķtiecīgs ir Nauris. Viņš ir pārliecināts, ka viss šajā pasaulē ir sasniedzams, ja blakus ir cilvēki, kuri atbalsta, ja patīk sava nodarbošanās, ja nedomā par problēmām, bet risina tās, un ja vienkārši strādā, strādā, strādā. “Kā skan mūsu uzņēmuma moto „Do what’s right, not what’s easy! (Dari to, kas pareizi, nevis to, kas viegli!)” iedvesmo uzņēmējs.
NAURIS SVIKA
• Vecums: 31 gads• Izglītība: Blomes pamatskola, Smiltenes ģimnāzija, Nacionālā Aizsardzības akadēmija, Vācijas sauszemes spēku militārā akadēmija – Vācijas armijas valodu skola Naumburgā, 152. mehanizēto kājnieku bataljons Švarcenbornā,mehanizēto kājnieku instruktoru skola Munsterē, desanta bataljons Altenštadtē, virsnieku skola Drēzdenē. Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā studijas pārtrauca, jo N. Sviku neapmierināja apmācību kvalitāte• Darba pieredze: Latvijas Republikas Nacionālie bruņotie spēki – 2. Kājnieku bataljons. Kadaga/Kājnieku vada komandieris 2002 – 2006, Miera nodrošināšanas misija Kosovā/Izlūkvada komandie-ris 2004, Miera nodrošināšanas misija Irākā/Kājnieku vada komandieris 2005 – 2006, NBS Instruktoru skola/Mācību nodaļas priekšnieks 2006 – 2007, SIA „Eži pasākumu aģentūra”/„Soft skills” līderisma un komandas treneris, projektu vadītājs 2007 – 2008, SIA „B02” valdes priekšsēdētājs, līderisma un biznesa komandas treniņu galvenais treneris, „B02” apmācību sistēmas izveidotājs
