Pirms 20 gadiem Latvijas tauta pie barikādēm Rīgā sargāja savu sapni par brīvību. 20 gadi ir ievērojams periods, lai varētu izdarīt secinājumus un izteikt vērtējumu par tā laika notikumiem. “Ziemeļlatvija” vēlējās uzzināt, vai barikāžu dalībnieki un vēstures un politoloģijas speciālisti uzskata, ka 1991. gada janvārī barikāžu celšana bija vienīgā pareizā rīcība, ko mēs šodien esam ieguvuši no barikāžu laika un vai iespējamā nākamajā x stundā vēl tāds fenomens būtu iespējams?
Jānis Zunte, pensionārs, barikāžu dalībnieksTas bija varonības apliecinājumsGan toreiz, gan šodien uzskatu, ka citas iespējas, kā aizstāvēt savu neatkarību, mums nebija. Turklāt barikāžu dienas atklāja vēl to, ka Latvijai izšķirīgos mirkļos tās tauta spēj būt ļoti vienota. Tāda vienotība vēlāk nav piedzīvota, bet nav jau arī bijusi vajadzība. Toreiz tā bija patiesa vēlme aizstāvēt savu zemi, jo neviens nezināja, kā tas viss beigsies. Es pats uzskatu – ja arī mēs tajās dienās būtu zaudējuši, neatkarības pretinieku uzvara nebūtu ilga. Latviešu tauta pārliecinoši pierādīja, ka pat briesmās nebaidās paust savu gribu un tiem, kuri grib mūs pakļaut, negrasās padoties.Mūsu lielākais ieguvumus ir izcīnītā brīvība un neatkarība, tādēļ barikāžu laiks Latvijas vēsturē ir nozīmīgs. Jā, tagad šur tur izskan, ka cilvēki ir vīlušies, ka ieceres nav piepildījušās, bet, domāju, tas ir pārejoši, jo latvieši ir pārdzīvojuši daudz grūtākus laikus. Esmu pārliecināts, ka pat tie, kuri tagad izsakās – ja zinātu, kā viss izveidosies, nebūtu braukuši uz Rīgu –, tik un tā dotos vēlreiz sargāt Latviju, ja to vajadzētu. Mums mūsu brīvība ir pārlieku dārga.
Velga Graumane, bijusī Latvijas Tautas frontes Strenču nodaļas vadītāja, barikāžu dalībnieceDalīšanās partijās valsts attīstību nobremzējaEs toreiz piedalījos vēsturiskajā Tautas frontes domes sēdē, kurā pieņēma lēmumu celt barikādes. Zinot, kādi notikumi tajā pašā laikā risinājās Viļņā, kur nogalināja neapbruņotus cilvēkus, mums citas izejas vai varianta nebija. 1991. gadā mani un daudzus citus Rīgas sargus vienoja romantisma caurstrāvots ideālisms. Mums spēku deva pārliecība, kas bija latviešu galvenais ierocis. Uzskatu, ka izvēlējāmies ļoti pareizu taktiku – sargāt barikādes bez vardarbības pielietošanas. Tāda rīcība nodrošināja daudzu ārvalstu simpātijas un atbalstu mums, kuru nevarēja ignorēt pretspēki.Ko no tā šodien esam ieguvuši? Diezgan grūti atbildēt. Mums ir neatkarīga valsts, bet tās izveidošanā tikai barikādes nebija noteicošās. To sekmēja vēl daudzi faktori. Neatceros autoru, bet barikāžu dienas un pēc tām visu turpmāko laiku ļoti precīzi raksturo teiciens: “Revolūciju izplāno ideālisti, īsteno fanātiķi, bet laurus plūc ciniķi.” Tieši tā arī noticis mūsu valstī. Kad vēl mūs visus vienoja Tautas fronte, lietas kaut kā labāk virzījās uz priekšu, bet dalīšanās partijās valsts attīstību nobremzēja, jo to vadoņi vairāk domāja par sevi. Par ieguvumu no barikāžu laika uzskatu to, ka varējām dzīvē pārliecināties, cik liels spēks esam vienotībā. Diemžēl šo spēku neprotam īsti izmantot, lai pateiktu nē vairāku partiju muļķībām. Tas mums jāiemācās. Partiju līderu savtīgums valstij ir daudz ļauna nodarījis, bet, domāju, latviešu tautā patriotisma nav kļuvis mazāk. Ja atkal pienāktu x stunda, Latvijai aizstāvju netrūktu.
Vineta Skutāne, Valkas ģimnāzijas vēstures skolotājaBūs tik labi, cik kopā paveiksimEs domāju, ka to dienu notikumus vēl gluži par vēsturi nevar saukt. Piekrītu uzskatam, ka vēsture sākas ar tiem notikumiem, kas notikuši pirms vismaz 50 gadiem. Viss pārējais ir politika un tās emocionāli vērtējumi.Es domāju, ka pirms 20 gadiem cita varianta tautai nebija. Ja tik daudz cilvēku bija gatavi stāties pie barikādēm, tad acīmredzot tas bija vienīgais pareizais lēmums un negrasos to apstrīdēt. To dienu galvenā nozīme, manuprāt, ir saprašana, ka kopā varam ļoti daudz paveikt un panākt. Savukārt lielākais ieguvums ir neatkarīga Latvija. Toreiz bija ekstremāla situācija, un visu cieņu tā laika politiķiem, kuri pieņēma lēmumu, par kura sekām paši arī bija gatavi atbildēt. Ja tādi politiķi būtu mūsdienās, tad mēs neatrastos tur, kur tagad esam.Uz jautājumu, vai daudzi mūsdienu Latvijā nav vīlušies un nenožēlo, ka toreiz bija riskējuši ar dzīvību, vēlos atbildēt ar dažiem pretjautājumiem. Cik daudzi mūsu sabiedrībā vispār tikpat aktīvi turpina darboties pēc kādas kampaņas? Ir kampaņa, izdarām, bet kas notiek pēc tam? Ja par vilšanos, tad vai paši sevī esam vīlušies vai citos? Svarīgi arī atbildēt pašiem sev, cik mēs bijām gatavi pēc barikādēm iesaistīties tālākā valsts veidošanā? Vai nedomājām – barikādes beigušās un nu kāds atnāks un visu pārējo izdarīs mūsu vietā. Tas nav pārmetums, bet retorisks jautājums pārdomām. Tagad tiešām ir plaisa starp tautu un politiķiem, bet kādam vajag spert pirmo soli pretim. Tas, ka spējam sadarboties, apliecina rīkotās talkas, kurās kopīgi daudz paveicam. No tā arī sastāv visas valsts attīstība un labklājība. Tā nav atkarīga tikai no politiķiem.
