Nenoliedzami, Bilskas pagasta Mēros dzīve vairs nerit tā kā pirms pieciem vai desmit gadiem, darba vietu kļuvis mazāk, līdz ar to daļa iedzīvotāju pārceļas uz dzīvi pilsētā vai dodas aiz Latvijas robežas. Neskatoties uz grūtībām, ciematā dzīvo un rosās arī apņēmības pilni ļaudis.
Bilskas pagasta Mēri visbiežāk asociējas ar skaisto un lielo muižas ēku, kuru daudzus gadus par savu sauca Birzuļu pamatskolas skolēni, skolotāji un tehniskie darbinieki. Arī bērnudārza grupiņas līdz pagājušā gada ziemai bija izmitinātas Mēru muižā. Šobrīd daudz kas no tā ir vēsture, jo pēc skolas slēgšanas skolēni turpina izglītoties kur kurais – Palsmanē, Grundzālē, Bilskā. Savukārt pirmsskolas izglītības grupiņas pārceltas uz Birzuļu tautas namu, kas līdz ar to kļuvis vēl apdzīvotāks.Lielākā rosībaLaukos vietējos var sastapt pie veikala. Tie ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuri satikuši paziņas un pāris minūtes velta sarunām. Vēl vairāki redzami rosāmies pie tautas nama. Jāsaka, lielākā rosība šobrīd ir tautas namā, kurā atrodas bibliotēka, bērnudārza grupiņas un pašdarbnieku mēģinājumi. Pie tautas nama durvīm piesprausta lapa, uz kuras rakstīts par jaunu deju kolektīva izveidi Mēros. Birzuļu tautas nama vadītajā Silvija Lapiņa par to neko daudz vēl negrib stāstīt, jo, lai arī kā gribētus iedzīvināt kultūras dzīvi Mēros, maz ticams, ka izdosies. “Pirmais mēģinājums būs nākamajā nedēļā. Jāpamēģina, bet diez vai kaut kas sanāks, mums jau to vīriešu nav,” nosaka S. Lapiņa. Par to, ka cilvēku kļuvis mazāk, liecina arī izmaiņas Birzuļu bibliotēkā. Viegli navNo janvāra bibliotēkas vadītāja Vija Meistere ir uz pusslodzi, līdz ar to mainās arī darba laiks. Iemesls ir vienkāršs, pēdējos gados strauji sarūk apmeklētāju skaits. “Agrāk cilvēku te bija daudz. Nāca vairāk kā simts un divsimts, pēdējā laikā apmeklētāju ir ļoti maz. Esmu priecīga, ja dienā atnākuši astoņi, bet citreiz nav neviena,” bēdājas V. Meistere. Sieviete prāto, vai meita no studijām varēs tik bieži atbraukt mājās, kā tas bija līdz šim, jo no janvāra viņas alga būs mazāka. “Kā varēšu iztikt, nezinu,” neziņā ir V. Meistere.Divu bērnu māmiņa Jeļena Kondratjeva nevienam nenovēl ilgstoši bez darba sēdēt mājās. Viņa vismaz sešus gadus bija bezdarbniece, tikai laiku pa laikam kādam izpalīdzot pagaidu darbos. “Nekad neesmu kaunējusies ne no viena darba, agrāk strādāju fermā, veikalā, nodarbojos ar grāmatvedību, savulaik sēdēju svaros. Jūs pat nevarat iedomāties, kā ir sēdēt mājās bez darba. Diez cik patīkami nav, ja nezini, vai būs ko iedot ēst bērniem. Skumji ir arī tas, ka Mēros viss tiek likvidēts. Esmu te dzimusi un uzaugusi un ir grūti noskatīties, ka ciems kļūst aizvien tukšāks,” stāsta J. Kondtratjeva. Pateicoties Mēru iedzīvotājas Brigitas Zvaigznītes iniciatīvai, J. Kondratjevai atgriezies dzīvesprieks. Abas sievietes pērn decembra otrajā pusē spēra drosmīgu soli un Mēru muižā atvēra kafejnīcu “Pie muižkundzes”. Tās vadītāja ir B. Zvaigznīte.Kaut kas bija jādara B. Zvaigznīte bezdarbniece bija gadu. “Desmit gadus strādāju veikalā, bet visu pagājušo gadu biju bezdarbniekos. Kaut kas bija jādara, jo projām braukt negrasījos. Esmu jau tam par vecu un arī veselība neļauj. Dēls jau gan kādus četrus gadus dzīvo Norvēģijā. No Mēriem ārzemēs strādā vairākas kompānijas,” stāsta sieviete.Viņa pirms nepilna mēneša pirmo reizi mūžā sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību, ciematā atverot nelielu kafejnīcu, kur kopā ar J. Kondratjevu dara visus nepieciešamos darbus. Abas vairāk orientējas uz pasūtījumiem, taču “Pie muižkundzes” var arī garšīgi papusdienot, nopirkt pīrādziņu vai kādu kūciņu. “Nekādas šikās pusdienas jau mums nav. Nav jau arī tik daudz to cilvēku kā pilsētā, taču paēst var. Pirmie lielie pasūtījumi bija Ziemassvētku laikā, kad vārījām, cepām, šmorējām. Vēl jau tikai pirmais mēnesis,” saka kafejnīcas saimniece.Viņa ļoti cer, ka viss izdosies, jo “Pie Muižkundzes” gaidīts ir ikviens. “Vairs jau nav tie labie laiki, kā pirms desmit gadiem. Tad Mēros veikaliem gāja spīdoši. Tie tik bija laiki, tagad daudzi no labajiem pircējiem ir miruši. Tomēr nav jau tā, ka būtu pilnīgs tukšums. Zinu meiteni, kura ieguvusi friziera profesiju. Kāpēc gan viņa nevarētu nākt un strādāt kādā no muižas telpām? Friziera Mēros nav, bet cilvēkiem mati tāpat jāgriež, līdz ar to pēc šī pakalpojuma nebūtu jābrauc uz pilsētu. Arī lielā pils nestāvētu tukša. Mēs taču varam!” cerīgi saka B. Zvaigznīte.
