Šodien atkal kopā ar kolēģēm dosimies mācīties angļu valodu. Pirms tam sūkstāmies, kālab gan tas ir vajadzīgs un kurš vainīgs, ka šajā projektā iesaistījāmies, jo it kā visiem tas ir apgrūtinoši. Taču tiklīdz nokļūstam nodarbinātības dienestā pie visnotaļ jaukās pasniedzējas Martas, visas negribēšanas aizmirstas, jo ir tik interesanti un negribas ieskatīties pulkstenī, lai uzzinātu, kad tās mokas reiz beigsies. Ja kas, Marta ir Kanādā uzaugusī latviete, kas studējusi arī vairākas Eiropas valstīs un nebaidās pasmaidīt par savām latviešu valodas kļūdām. Kad mēs pasmejamies par inglenderu valodas dīvainībām, viņai allaž ir piemēri, kur gluži tas pats vērojams latviešu valodas izpausmēs. Tas ir iedarbīgi un patiesībā rada cieņu pret ikvienu valodu. Man ir bijusi tā laime būt daudzās Eiropas valstīs un dažkārt nokļūt itin dīvainās situācijās. Piemēram, ar Valkas mākslinieku grupu, ierodoties sadraudzības pilsētā Dronningludā Dānijā, pēc pāris stundām iezemieši paziņoja, ka būšu tulks. Tas bija kā šoks. Darīju, ko spēju, ar pirms tam skolotājas Ingrīdas Hedemarkas kursos apjausto. Tā nu bija liela avantūra, taču izvēles nebija. Tajā reizē vienu nedēļu dzīvoju kāda gandrīz 70 gadus veca pensionāra mājās, kurš tikko bija uzsācis mācīties taustskolas franču valodas kursos. Man tas likās vairāk nekā dīvaini. Tagad saprotu, ka mācīties nekad nav par vēlu. Kaut vai tāpēc, lai nejustos kā pēdējais cilvēks ģimenē, jo sievai šīs zināšanas ir, bet bērns tikai ironizē un smej par tēva angļu valodas kļūdām.
