Smiltenes pilsētas bērnu un jaunatnes sporta skolas (BJSS) direktoru Ivaru Jokstu mēs pazīstam kā kārtīgu, stingru un nopietnu cilvēku, tāds viņš ir arī savos darbos. Taču stāsts, kā Ivars no Balvu rajona Baltinavas nokļuva līdz Smiltenei, ir gana interesants.Bērnību Ivars pavadīja Latgales laukos. Uzsākot mācības lauku skoliņā Baltinavā, viņam pirmo reizi radās interese par sportu. “Jau pirmās klases rudenī pēc stundām nekādi nevarēju aiziet mājās, jo ar puikām pie skolas spēlējām futbolu. Kad bija jau riktīga krēsla, sapratu, ka laiks doties mājās, kas atradās trīs kilometrus no skolas. Bieži mamma mani nevarēja sagaidīt un paspēja atnākt pretī jau pusceļu,” atceras tagadējais Smiltenes BJSS direktors.Atmiņā palicis arī pirmais fizkultūras skolotājs, kurš stundas pasniedza no 3. klases. “Skolotājs bija tikko pabeidzis studijas ar izcilību, prasmīgi vadīja stundas un sāka pasniegt nodarbības sporta pulciņos, tas bija papildu stimuls sportot. Baltinavā sporta skolas nebija, līdz ar to mēs trenējāmies visdažādākajos sporta veidos. Viss bija atkarīgs no tā, kādām sacensībām gatavojāmies. Interesanti, ka tieši mūsu klase bija ļoti sportiska. Bijām seši zēni, kuri regulāri piedalījās sacensībās, no tiem es un vēl divi vienmēr bijām līdzvērtīgi konkurenti. Mēs trīs vienmēr cīnījāmies savā starpā, un tas bija vēl viens stimuls visu darīt labāk, līdz ar to jūtami uzlabojās rezultāti. Rajonā mūsu trijotne vienmēr bija labāko trijniekā, otrreiz cits,” stāsta Ivars. Viņā nav zudis lepnums arī par komandu cīņu rezultātiem, kad viņi, lauku zēni, uzvarēja pilsētas skolu sportistus.Atceroties skolas gadus, Ivaram šķiet amizanti, ka toreiz abi ar klasesbiedru sajūsminājušies par drauga vecāko brāli, kurš mācījās Fizkultūras institūtā. “Klasesbiedrs bieži stāstīja par savu brāli. Vienreiz viņš bija atbraucis institūta sporta tērpā. Mums abiem tas likās O!, ka tas jau ir sasniegums,” atceras Ivars.Rīgas puiši pasmējāsPamatskolas klasēs interese par sportu palielinājās. Pēc astotās klases absolvēšanas Ivars nolēma mācības turpināt galvaspilsētā, kur cerēja piepildīt savu sapni – kļūt par labu hokejistu, kaut arī līdz tam hokeju ar vienaudžiem uzspēlēja tikai prieka pēc. “Skolas vadība mani nemaz negribēja laist prom, jo labi mācījos. Tomēr iestājos Rīgas 11. profesionāli tehniskajā skolā. Viens skolotājs apņēmās man palīdzēt atrast vietu, kur varētu trenēties hokejā. Uzticējos viņam un paļāvos, ka tā arī notiks. Aizgāju uz norunāto vietu, kur mani sagaidīja treneris ar saviem audzēkņiem. Rīgas zēni mani pavilka uz zoba un pat pasmējās. Treneris man jautāja, kur es iepriekš spēlēju – uzbrukumā vai aizsardzībā. Kāds tur uzbrukums vai aizsardzība, laukos ar puišiem bieži spēlējām divi pret divi vai trīs pret trīs. No Rīgas zēniem dzirdēju sakām, ka es esot bijis pussargs, bet tāda pussarga hokejā nemaz nav. Vēlreiz devos pie trenera uz sporta pili, bet treniņu laiks bija mainīts, un neviens man nezināja pateikt, kāds tas ir tagad. Zināmā mērā atmosfēra mani atturēja no tālākas intereses par hokeju,” spriež Ivars.Pavasara piespiedu pelde kanālāVidusskolas gados Ivars paralēli mācībām trenējās vieglatlētikā un, paziņas mudināts, vienu brīdi apmeklēja airēšanas nodarbības. “Skolā patiešām sports bija labā līmenī, jo direktors atbalstīja daudzas aktivitātes, taču bija jāievēro disciplīna. Sākumā šķita, ka lielā kārtība un stingrība ir kā mīnuss, bet tagad to visu atceros ar pluszīmi, ar gadiem tas ir nācis tikai par labu. Skolā apmeklēju airēšanas treniņgrupu. Trenējos kādu pusgadu un sapratu, ka ūdeņi mani galīgi nesaista, taču arī šajā laikā neiztiku bez kuriozām situācijām. 21. martā mums bija kārtīga pavasara pelde, jo trenējoties iegāzāmies Rīgas kanālā, pēc tam noskrēju piecus sešus kilometrus, lai sasildītos,” ar smaidu atceras Ivars.Viņš atzīst, ka airēšana devusi arī ko pozitīvu un vērtīgu – liela daļa treniņu notika svaru zālē, tāpēc fiziskā sagatavotība tolaik bija ļoti laba. Tā svārstoties no hokeja, vieglatlētikas, uz airēšanu, Ivars atkal atgriezās pie vieglatlētikas treniņiem. Izrādās, ka sportiskais puisis, absolvējot profesionālo skolu, ieguva virpotāja profesiju.Uz Maskavu gan aizbraucaPēc skolas beigšanas Ivars bija dilemmas priekšā, ko darīt – strādāt vai turpināt izglītoties. Tolaik darba piedāvājumi bija, taču jaunietis iestājās Fizkultūras institūtā, jo viņam kā izcilam audzēknim bija zināmas atlaides. Tagad Ivars nedaudz uzjautrinās par iegūto virpotāja profesiju, jo līdz šim tā arī nevienu dienu nav strādājis šajā specialitātē. “Uz virpotāju konkursu Maskavā gan aizbraucu. No skolas bijām divi. Liels bija mūsu izbrīns, kad konkursa organizatori iedeva tik modernu virpu, kādu savām acīm vēl nebijām redzējuši. Protams, abi izgāzāmies, jo nezinājām, kā pareizi apieties ar tādu,” stāsta Ivars.Bobslejs un fotografēšanaArī studiju gados Ivars nodevās visdažādākajām nodarbēm. Otrajā kursā viņš avīzē bija pamanījis sludinājumu, ka notiek potenciālo bobslejistu uzņemšanas testi. “Aizgāju un veiksmīgi tiku uzņemts. Gadu trenējos bobslejā, un Siguldas trasē šo mēnešu laikā man bija 52 nobraucieni. Diezgan interesanti, jo tolaik trenējos kopā ar smiltenieti Jāni Rezinu senioru. Nodrošinājums, salīdzinot ar tagadējo līmeni, mums bija fantastisks. Trīs nedēļas strādājām nometnē, katru dienu notika divi līdz trīs treniņi, bet vienu nedēļu trenējāmies savā nodabā,” viņš stāsta.Spilgtākais notikums bobslejista karjerā bija kādas sacensības, kurās gaisa temperatūra bija mīnus 36 grādi. “No rīta vēl neviens nezināja, vai sacensības lielajā salā notiks vai ne. Beigās izlēma neatcelt. Dienā jau bija ap mīnus 30 grādiem, bet ātrums trasē – vidēji 125 kilometri stundā. Pirmie, kas nobrauca, atpakaļ atnāca baltām sejām. Visi pārējie dabūjām līmēt leikoplastu uz sejas, lai negūtu apsaldējumus,” atceras Ivars. Pienāca brīdis, kad institūta vadība Ivaram lika izšķirties – pabeigt skolu vai turpināt treniņus Siguldā, jo mācībās bija iekrājušies parādi. Tā kā topošajam trenerim bija nelielas veselības problēmas, viņš profesionālo sportu atstāja otrā plānā. Tomēr bija vēl arī kāda cita aizraušanās – nesaistīta ar sportu.Ivaram ļoti patika fotografēt un taisīt bildes. “Man pat bija sava laboratorija kopmītnēs, kur cītīgi taisīju bildes. Institūtā bija noorganizēta manu darbu fotoizstāde, bet drīz vien sākās ēra, kad fotogrāfijas vairs nebija jātaisa pašam, un pazuda vēlme kaut ko darīt. Tajā mirklī vairs nejutos iekšā visā procesā,” atklāj sporta skolas direktors.Dzīves liktenīgais laiksNenoliedzami, Ivars daudz spilgtu brīžu piedzīvojis tieši Fizkultūras institūta laikā. 4. kursā viņš sev nolūkoja līgavu – rīdzinieci Zaigu. Ar galvaspilsētas meiteni viņš apprecējās neilgi pēc iepazīšanās, un abi pēc institūta absolvēšanas pārcēlās uz Smilteni.“Tolaik darbu piedāvāja trijās vietās: Smiltenē tehnikumā, Jāņmuižā un Barkavā. Smilteni izvēlējos, jo tehnikumā bija iespēja strādāt par sporta metodiķi, piešķīra arī dzīvojamo platību, kas mums, jauniem cilvēkiem, toreiz bija svarīgi,” stāsta Ivars. Kopš Smiltenes sporta skolas dibināšanas 2002. gadā, Ivars ir tās direktors.Rūp bērnu nākotneBez direktora amata pienākumu pildīšanas, viņš skolā ir arī basketbola treneris. Ivars lepojas ar saviem audzēkņiem, taču nevar noliegt, ka šo gadu laikā bērnu attieksme pret sportu ir mainījusies, tāpēc jāmaina ir arī mācīšanas metodes. “Diemžēl bērniem vairs neinteresē aktīvs un veselīgs dzīvesveids, kā tas bija agrāk. Ja kādreiz pietika ar stingrāku vārdu, tad tagad tie laiki beigušies, līdz ar to jādomā, kā viņus ieinteresēt. Dažkārt ir gribējies visam atmest ar roku, taču man rūp bērnu nākotne,” atzīst Ivars.Sporta skolai nekad nav bijuši ziedu laiki, bet tas ne mirkli nav kavējis Ivaru un viņa kolēģus darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, lai pilsētas bērniem un tagad jau arī Smiltenes novada skolēniem, būtu iespēja trenēties sešos sporta veidos. Izrādās, aktīvai sportošanai Ivars nav atmetis ar roku arī šobrīd. Jau vismaz piekto gadu viņš kopā ar komandu “Vudlande 2007” piedalās Smiltenes basketbola čempionātā.Bērni iet tēva pēdāsIvara un Zaigas Jokstu laulībā dzimuši trīs bērni: Artis (22 gadi), Ilze (20) un Ilvars (8). Zīmīgi, ka arī bērni ar sportu arī ir cieši saistīti jau no mazām dienām. Vecāku ietekme ir bijusi tikai daļēja. Vecākie bērni paši izlēmuši spēlēt basketbolu, bet jaunākais – pamēģināt spēkus futbolā un basketbolā. Ilvars ir arī mazliet māksliniecisks. Ivars ar vecāko dēlu pat kopā strādā, jo Artis paralēli treneru kursiem sporta skolā vada basketbola nodarbības. Ivars saka: “Galvenais ir nezaudēt to dzirksti, kas mūsos mīt.”
