Ar ko vecais gads paliks atmiņā?Aivars ZilbersTīģera gads atkāpjas un tā vietu kalendārā gatavojas ieņemt kaķis.Kāds ir bijis aizejošais gads, kura atnākšanai astrologi veltīja vairākus brīdinājumus. Proti, plēsoņa ir plēsoņa, tādēļ šajā gadā varot būt visnegaidītākie pavērsieni, turklāt tīģeris simbolizējot tieksmi pēc varas un šajā cīņā vājākie neizturēšot. Katram vajadzēšot cīnīties par sevi un tikai no paša varēšanas būšot atkarīgs, vai izdosies atrast savu vietu. Nu jau zinām, ka notikumu un dažādu pavērsienu šajā gadā nav trūcis. Gada sākumā mūsu valsts skeletonisti un kamaniņu braucēji piedzīvoja panākumus Vankūveras olimpiskajās spēlēs. Vēlāk satraukumu radīja gatavošanās slēgt analogo televīziju, jo daudzus neapmierināja prasība iegādāties dekoderu, lai redzētu virszemes televīzijas pārraides. Nu analogo pārraižu laiks ir beidzies un vajadzība pēc dekodera nevienu vairs īpaši nesatrauc. Emocionāls piedzīvojums bija skolēnu dziesmu un deju svētki, kas ilgi paliks dalībnieku atmiņā arī ar grūti panesamo karstumu. Neizpalika arī cīņa par varu. Kā galvenais izvedējs no krīzes uz politiskās skatuves no jauna parādījās Tautas partijas ierindas biedrs Andris Šķēle, piekrītot atkal kļūt par partijas līderi. Lai partiju ieliktu jaunā kulītē, tika izveidota apvienība “Par labu Latviju”, tomēr šoreiz tautu vairs nevarēja apmānīt. Nelīdzēja arī eksprezidenta Gunta Ulmaņa tēls, kuru izvēlējās par jaunizveidotās apvienības priekšsēdētāju. 10. Saeimas vēlēšanās, kuras noteikti var uzskatīt par vienu no svarīgākajiem gada notikumiem, vēlētāji ļoti rūpīgi vērtēja nākamo politiķu kandidātus. Iznākumā parlamentā parādījās vairāk jaunu seju nekā iepriekšējos gados. Viņiem tautas uzticība ir dota avansā. Daudziem līdz šim pastāvīgajiem Saeimas deputātiem tā bija laba mācība un vienlaikus brīdinājums, ka ar tautas uzticību nedrīkst spēlēties. Šķiet, šīs vēlēšanas, kurās vairāk nekā iepriekšējās vēlētāji sijāja pieteiktos deputātu kandidātus, svītrojot viņu vārdus vai pievelkot pie tiem plus zīmi, ilgi paliks gan vēlētāju, gan varasvīru atmiņā. “Ziemeļlatvija” centās uzzināt, ar ko šis gads paliks atmiņā sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem bijušajā Valkas rajonā un kā viņi to vērtē.
Būs tikai tas, ko paši paveiksim
Kārlis Albergs, Valkas novada domes priekšsēdētājsUzskatu, ka šis gads ir bijis normāls un beidzies veiksmīgi. Pašvaldība savas funkcijas ir izpildījusi.Lielākoties darbus un tātad arī budžetu esam virzījuši uz pilsētas un visa novada attīstību, izbūvējot un remontējot infrastruktūras objektus. Pilnībā ir pabeigts Valkas kultūras nama remonts, veiksmīgi beigusies arī pilsētas mākslas skolas rekonstrukcija. Esam atjaunojuši arī tautas namu Ērģemes pagasta Turnā, pabeidzām rekonstrukcijas pirmo kārtu Zvārtavas pagasta tautas namam. Tagad ir noslēgti arī visi nepieciešamie līgumi sporta halles celtniecībai Vijciemā. Par lielu panākumu uzskatāma tranzītceļa būvniecības uzsākšana, nākamgad šī maršruta izbūvi pabeigsim. Neiepriecināja vien tas, ka dažādu birokrātisku šķēršļu dēļ aizkavējās darbu uzsākšana. Esam ieguvuši atļauju līgumu slēgšanai par ūdenssaimniecības attīstības otrās kārtas uzsākšanu. Līdztekus infrastruktūras objektu celtniecībai domājām arī par jaunu darbavietu radīšanu. Lai to panāktu, bijušās muitas punkta ēku iznomājām privātfirmai, kura tur sāks darboties pavasarī. Turpinām darbu arī pie koģenerācijas stacijas celtniecības. No pašvaldības puses visu esam izdarījuši, tagad SIA “Valkas Bioenergo kompānija” turpina sarunas ar investoriem. Stacijas būve ļaus izveidot jaunas darba vietas, jo būs jāizveido jaunas siltumtrases. Pēc manām domām, visnozīmīgākais panākums ir tas, ka mums izdevies līdzvērtīgi strādāt gan pilsētas, gan vairāku pagastu infrastruktūras attīstībā. Bez jau pieminētajiem atjaunotajiem objektiem laukos vēl gatavojamies uzsākt ūdenssaimniecības attīstību Ērģemē un Kārķos. Pavasarī ir ieplānots Ērģemes pagasta Turnā noasfaltēt vienu ielu. To darīsim arī Zvārtavas pagasta centra ciematā. Tādu stratēģiju – veicināt visa novada attīstību kopumā – turpināsim arī nākamajā gadā.Domāju, ka nākamais gads būs sarežģītāks, jo mazāks būs plānotais budžets, bet izdevumi palielināsies. Ir jau labi, ka tiks palielināta minimālā alga, bet tas mums radīs apmēram 37 tūkstošus latu papildu izdevumu. Turklāt saruks starpība starp speciālistu un strādnieku algu. Tas, manuprāt, nav īsti taisnīgi, jo mūsu speciālisti ir paveikuši lielu darbu dažādu projektu īstenošanā. Novērtējot paveikto, jāatzīst, ka mērķtiecīgi jāstrādā ik dienu, soli pa solim tuvojoties mērķim. Novēlu novada iedzīvotājiem jaunajā gadā pacietību un izturību, jo neviens mums no gaisa labāku dzīvi lejā nenonesīs. Cik paši izdarīsim, tik daudz mums arī būs. Un, protams, visiem vēlu laimi, jo laime ir tad, ja ir darbs un saticība ģimenē.
Nevar raudzīties no zupas bļodas līmeņa
Aivars Ikšelis, pilsētas teātra režisors, mākslas pedagogs un ekonomikas zinātņu doktorsMan šķiet, ka pats spilgtākais notikums šajā gadā ir tas, ka vēl visi Latvijas iedzīvotāji nav pārcēlušies uz citām valstīm. Es to nenosodu, jo cilvēkam ir jādzīvo, nevis jāizdzīvo vai jāeksistē. Tā ir nacionāla traģēdija, kas skārusi daudzas ģimenes un kuras sekas tā īsti redzēsim pēc dažiem gadiem, jo īpaši bērnu attīstībā.Otrs nozīmīgs notikums, kas aizritēja caur bērnu ciešanām, nenormālu karstumu, ir Vislatvijas skolēnu dziesmu un deju svētki. Sakoduši zobus, bērni parādīja, ka mūsu mentalitāte, nacionālās bagātības ir saglabātas un turpina dzīvot.Trešais aspekts ir saistīts ar politiku, un tās bija Saeimas vēlēšanas. Neviens īsti apmierināts neesam. Cilvēki naivi cerēja, ka politikā kaut kas var mainīties, taču paši redzam, ka nekas nemainās. Tajā pašā bedrītē vien atrodamies, kurā visu laiku bijām.Un vēl par nozīmīgu notikumu uzskatu to, ka mūsu Valsts prezidents bija vizītē Krievijā. Gribam būt maksimālisti un vēlamies tūlītējus rezultātus, bet tā nemēdz būt, jo īpaši ekonomikā. Žurnālisti smīkņā, ka vienīgais ieguvums būs “jumts” Latvijas biznesā. Jā, Krievijas tirgus ir milzīgs, varbūt pat nepiepildāms. Mēs nevaram uzlabot attiecības, ja cits ar citu nerunājam, gluži kā tas ir arī ģimenē. Katrs vēlamies citādi skatīties uz sāpīgajiem vēsturiskajiem jautājumiem, kaut gan labi saprotam, ka runājam par vienu un to pašu, un katrs no tā vēlas izvilkt savu labumu. Agrāk vai vēlāk būs jāpasaka, kas 20. gadsimtā notika patiesībā.Runājot par mūsu pilsētu Valku, esmu skeptiski noskaņots pret novadu izveidi, jo nav īstenota sākotnējā iecere par 26 novadiem. Viss ir pārvērsts politiskā šovā. Neviens nav īsti apmierināts, jo solītie pakalpojumi iedzīvotājiem izpaliek. Un vēl man emocionāli pietrūkst pilsētas mēra. Jā, ir novada vadītājs Kārlis Albergs ar lielu politisko un saimniecisko pieredzi, tomēr nav pilsētas galvas un simbola. Pilsētas vēsturē tas ir pirmo reizi.Vēl mani iepriecina šajā gadā renovētais kultūras nams un, teiksim godīgi, no jauna uzbūvētā mākslas skola. Tas ir nozīmīgs ieguvums. Tiesa, pirms kāda laika, ejot pa ielu, dzirdēju sieviešu sarunu, Viena teica, ka te Valkā priekš cilvēkiem nekas nenotiek. Otra atbildēja, ka ir tapusi mākslas skola un izremontēts kultūras nams. Pirmā atbildēja, ka tas nav domāts cilvēkiem, tas ir kultūrai. Te nu esam, tāds ir mūsu sapratnes līmenis.Mani aizvadītajā gadā iepriecināja ģimnāzijas jubileja un grāmata par to. Var diskutēt par to, kas tajā ietverts un kas ne, taču fakts ir nozīmīgs. Priecājos un esmu lepns par to, ka pilsētas teātrim bija iespēja sevi parādīt Minskā un tas izdevās ar necerētiem panākumiem. Noteikti jāpiemin, ka šogad Valka kā pilsēta ir kļuvusi tīrāka. Lielos vilcienos noteikti. Personīgajā dzīvē izdevās noslēgt deviņus gadus ilgušo projektu par mākslas vēstures grāmatas “Ceļojums mākslas pasaulē” iznākšanu. Tas ir mākslas skolas direktorei Marutai Stabulniecei dotais solījums, un tik ilgi nesto krustu esmu veiksmīgi nonesis un jūtos atvieglots.Neesmu nedz pilnīgs pesimists, nedz optimists. Esmu kaut kur pa vidu. Ja uz visu valstī notiekošo jāraugās no pesimista viedokļa, tad nav vērts dzīvot. Ir teiciens, ka katram mākonim ir zelta maliņa. Ja spēsim to ieraudzīt, kļūs vieglāk. Nevar visu reducēt uz pastaliņu vai zupas bļodas līmeņa. Citādi zūd jēga, kālab te dzīvojam. Necerēsim, ka nākamgad maki būs pilni ar naudu, taču skaistus brīžus varam piedzīvot.
Aizvadīts īpašs gads ar plus zīmi
Lilita Kreicberga, Valkas ģimnāzijas direktore2010. gads Valkas ģimnāzijai tik tiešām bija īpašs, jo tas pagāja skolas 90. jubilejas zīmē. Svētki ir nosvinēti, bet atmiņas un izjūtas vēl nav izzudušas. Tās joprojām paspilgtina saņemtie Ziemassvētku apsveikumi no bijušajiem skolas audzēkņiem. Esmu gandarīta, ka šajā mācību gadā ģimnāzistu saimei piebiedrojās īpaša 7. un 10. klase. Tajās mācās perspektīvi un daudzsološi bērni. Ceram, ka arī nākamajā gadā īstenosies vairāki projekti sadarbībā ar citu valstu skolām. Šonedēļ pieci skolēni kopā ar skolotāju Daci Langenfeldi devās uz Franciju. Viņi jauno gadu sagaidīs netālu no Parīzes. Jaunajā gadā skolēniem būs iespēja paviesoties Maltā, Spānijā un Dānijā. Darbs pie projektiem jāiegulda milzīgs, bet saņemtais gandarījums ir neatsverams. Gads ir pozitīvs arī tāpēc, ka ģimnāzijā ne vien saglabājam un cienām tradīcijas, bet cenšamies tās atjaunot. Šonedēļ notiks sekmīgo skolēnu un viņu vecāku tradicionālā ikgadējā pieņemšana. Tā šoreiz notiks nevis zālē, bet skolas dārzā. Būs sagaidāmi vairāki pārsteigumi, vienu atklāšu – vizināsimies zirga kamanās. Tāpat noteikti nākamgad īstenosim vecāku komitejas ieteikumu – dārzā iestādīt pašiem savu egli, lai to pēc gadiem varētu svētkos izrotāt. Vienmēr esmu teikusi, ka viens nav cīnītājs, tāpēc milzīgs paldies par darbu, idejām un atbalstu jāsaka skolas administrācijai, īpaši Andrigai Lozdai. Viņas idejas reizēm šķiet neīstenojamas un trakas, bet, kad tām pieķeramies, tā lieta aiziet. Tāpat arī skolotāji ir ideju ģeneratori. Jau zināms, ka janvārī skolā notiks pasākums “Dinozauri un datori”. Tā mērķis būs novada iedzīvotājus iepazīstināt ar jaunākajām tehnoloģijām. Šī iemesla dēļ varu teikt, ka krīzes ļaunā ķetna ir gājusi garām mūsu skolai, tāpēc publiski būtu grēks sūdzēties, ka esam bijuši apdalīti vai kā citādi ierobežoti. Skola nepārtraukti aug un attīstās, bet ceram, ka nākamajā gadā varēsim izremontēt un labiekārtot mūzikas klasi, kā arī nosiltināt dienesta viesnīcu. Tās būtu vēlēšanās, kas jānoliek zem eglītes.
Gandarījumu sniedz gaiši un sirsnīgi līdzcilvēki
Anita Bērziņa, Smiltenes tehnikuma un pagasta kultūras darba organizatoreMan šajā gadā vislielākais prieks ir par cilvēkiem, kuri nesēdēja mājās pie televizora un negaudās par dzīvi, bet gan gāja caur visiem grūtumiem un pārbaudījumiem un darīja savu tiešo vai sabiedrisko darbu. Šie pārbaudījumi un šķēršļi, ar kuriem nākas saskarties ikdienas gaitās, ir doti no visaugstākā, lai saprastu, cik svarīgs ir katra pozitīvais ieguldījums tautas un mūsu zemes attīstībā.Atmiņā man noteikti paliks laiks, kad Smiltenes pagastā nodibinājām biedrību ar tik nozīmīgo nosaukumu “Smiltenes pagasta attīstībai”, ka nepilna gada laikā padarīti gana daudz labu darbu, kuros iesaistījušies pašdarbības kolektīvi. Nozīmīgākais notikums ir tas, ka Smiltenes pagasta Eiropas deju kopa “Smiltesele” izstrādājusi un sāk īstenot projektu par jaunu tērpu iegādi un ka cilvēki sapratuši – jo paši vairāk darīs, jo vairāk labo lietu nāks atpakaļ.Cilvēki sākuši strādāt nevis materiālu labumu dēļ, bet tieši apzinoties garīgo vērtību nozīmīgumu pašu dzīvē. Iedzīvotāji man apkārt kļuvuši atvērtāki, vairāk viens otram pasaka paldies, arī man, un tas sniedz vislielāko gandarījumu. Maz ir daudz, ja vien nāk no sirds, to varu attiecināt gan uz Smiltenes tehnikumā, gan pagastā rīkotajiem pasākumiem.Esmu pateicīga, ka jau trešo gadu mans pamatdarbs ir Smiltenes tehnikumā. Darbs ar jauniešiem mani dara laimīgu, jo mēs labi saprotamies. Prieks, ka varu jauniešiem palīdzēt īstenot trakas idejas, tāpēc jau mūsu kopīgie pasākumi ir tik atraktīvi un vienreizēji. Būtībā katrs pasākums tehnikumā ir īsts notikums, ko radām mēs visi kopā – audzēkņi, kursu audzinātāji, pedagogi un skolas vadība. Jaunieši ir forši. Protams, ne visi ir vienādi, bet, neskatoties uz to, ka viņi iesaistās daudzās citās aktivitātēs, pašdarbībai audzēkņi velta daudz laika. Kāds ar lielāko prieku iesaistās pasākumu organizēšanā, grib uzstāties publikas priekšā, cits ar lielāko prieku izgudro tekstu vakara vadītāja runai. Piemēram, pošoties Ziemassvētkiem, kad tehnikumā vilkām un dedzinājām bluķi, ārkārtīgi lielu darbu ieguldīja 3. viesnīcu pakalpojumu kurss, bet masku balles veidošanā iniciatīvu uzņēmās vēl daudzi citi atraktīvi jaunieši. Pat nevaru iedomāties, kā iztiktu bez šī ārkārtīgi idejām bagātā kolektīva, kas man dod enerģiju un spēku turpmākām radošām izpausmēm.Varētu teikt, ka šis gads man ir gaišs un sirsnības pilns, bet dzīve jau sastāv no viļņiem, kas uznes augšā un pēc tam nomet lejā, lai attaptos. Protams, ja tikai to vien dara kā īgņojas, tad gads ir bēdu pilns. Vajag darīt kā es – bēdu lieku zem akmeņa un pāri eju dziedādama, tad viss būs kārtībā.No 2011. gada gaidu brīdi, kad Latvija būs nevis teritorija, bet valsts, kas ir pazīstama pasaulei, jūtama un gaiša, kas rada saviem cilvēkiem mājas vietu un sajūtu. Ļoti ceru, ka sagaidīšu tādu mirkli, kad varēšu apgalvot, ka Latvija ir vislabākā vieta zemes virsū. Šobrīd diemžēl tā nav.Jaunajā gadā ikvienam mazam un lielam “Ziemeļlatvijas” lasītajam un saviem līdzcilvēkiem vēlu Raiņa vārdiem – “ikvienam roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek”.
Tādu gadu vērts piedzīvot otrreiz
ntars Išējevs, šķēpmetējs, Latvijas Olimpiskās vienības jauniešu sastāva dalībnieks, Smiltenes ģimnāzijas 10. klases skolnieksŠis gads man bija viens no labākajiem, faktiski vislabākais, un tādu ir vērts piedzīvot otrreiz. Visvairāk tas palicis atmiņā ar treniņiem un sacensībām. Svarīgākās bija Baltijas jauniešu mači un pasaules jaunatnes I Olimpiskās spēles Singapūrā. Abās izcīnīju bronzas medaļu. Nevaru pat teikt, ka sasniedzu savu mērķi. Tas bija daudz vairāk nekā plānots. Braucot uz Singapūru, man galvenais bija tikt finālā un aizmest šķēpu pāri 70 metru robežai. Izdarīju labāko, ko varēju.Nesen uzzināju, ka esmu iekļauts Latvijas Olimpiskās vienības jauniešu sastāvā 2011. gadam. Tas nozīmē, ka nākamajā gadā medicīnas pakalpojumi man būs par brīvu, kā arī saņemšu finansiālu atbalstu treniņiem. Galvenais mērķis kopā ar treneri Guntaru Marksu ir pasaules junioru čempionāts, kas notiks pēc diviem gadiem. Tas, ko šogad sasniedzu, man devis lielāku pašpārliecinātību, spēku. Gribas darīt vēl vairāk, lai būtu vēl labāk. Esmu noticējis sev. Ir prieks, ka mans sasniegums novērtēts ar prēmiju gan no novada domes, gan no valsts.Šogad ieguvu daudz jaunu draugu, it īpaši pēc Singapūras. Mani biežāk sauc ārā no mājām. Sākumā bija savādi, bet nu jau esmu pieradis.Gads palicis atmiņā arī ar izklaidēm. Piemēram, bija forša ballīte, kad draugs Rīgā svinēja 18 gadu jubileju. Vasarā ļoti bieži gāju peldēties gan uz Niedrāju, gan Teperi. Kopā ar draugiem pie ģimnāzijas uzspēlējām futbolu un basketbolu. Kopā ar ģimeni laukos pie vecāsmammas svinēju Ziemassvētkus. Bija vecāmamma, vecaistēvs, tētis, brālītis, māsīca ar savu mammu. Ēdām Ziemassvētku ēdienus. Bija izpušķota eglīte, dāvanas. Brālītim uzdāvināju ar pulti vadāmu rotaļu mašīnu, tētim – sveces.Novēlu visiem, lai nākamais gads būtu labāks par iepriekšējo. Horoskopiem daudz neticu, kaut arī varbūt izlasīšu, ko jaunais gads sola Ūdensvīriem, tai skaitā arī man. Nākamajā gadā 15. februārī man paliks 18 gadu. Katram ir jāpaļaujas uz sevi, nevis horoskopos rakstīto. To, ko sasniedzu šogad, panācu vairāk trenējoties. Kaut arī tagad skolā ir brīvlaiks, treniņi ir piecas reizes nedēļā, apmēram divas stundas katru dienu, un es uz tiem cītīgi eju.
