Šis stāsts par valcēnieti Māri Zandmani nebūs līdzīgs tradicionālai Ziemassvētku pasakai, bet kādu brīnumu gan pieminēšu. Manā atmiņā ir aizķēries viens no daudziem Ziemassvētku ticējumiem. Tas vēsta, ka Ziemassvētku naktī mājlopi spēj runāt cilvēku valodā, un cilvēki varot ar viņiem saprasties. To, ka ar cilvēka mazākajiem brāļiem – suņiem un kaķiem – ne tikai Ziemassvētkos spēj sarunāties un lieliski saprasties Māris, secināju mūsu sarunas laikā. Uz to viņš ierodas ar mazu nokavēšanos, jo kājām nācis no Valkas dzīvnieku patversmes, kas atrodas pāris kilometru no “Ziemeļlatvijas” redakcijas. Mēs galvenokārt runājam par dzīvniekiem, nevis cilvēkiem, jo šķiet, ka vīrietis nevēlas šķetināt savas, jāteic, visai sarežģītās dzīves līkločus. Lai arī kā viņam gājis, viņš tomēr ir spējis atrast savu piepildījumu – gādāt un rūpēties par likteņa pabērniem – patversmē nonākušajiem dzīvniekiem.Cilvēks, kuram var uzticēties Galvenais iemesls, kāpēc Māri aicināju uz sarunu, bija pilsētas dzīvnieku patversmes Ritas Luguzes pozitīvās atsauksmes. Māris esot cilvēks, kuram varot uzticēties un viņam neesot ar pirkstu jārāda uz darāmo, pats visu saprotot un atrodot, kur pielikt savu roku. Vārdu sakot, cilvēks ar zelta rokām. Māris patversmē sāka strādāt vasarā, kur viņu darbā norīkoja tā saucamās simtlatnieku programmas ietvaros. Bija iecerēts turpināt labiekārtot patversmes teritoriju, un jaunais strādnieks tam ķēries klāt ar lielu degsmi un ieinteresētību. Izrādījās, ka viņš spēj saprasties arī ar patversmē nonākušajiem suņiem un kaķiem, jo līdz šim pat visniknākais rējējs Mārim nav iekodis vai kā citādi izrādījis savu agresivitāti. Lai suņiem nebūtu jādzīvo aizrežģotos voljēros, pusgada laikā Māris no labvēļu saziedotajiem būvmateriāliem un siltuma izolācijas materiāliem sameistarojis vairākas būdas ar jumtu un siltinātu grīdu. Savukārt kaķiem no visparastākajiem dēļu atgriezumiem viņš izveidojis vairākas piramīdai līdzīgas rotaļierīces, kur tie var asināt nagus, kā arī izlēkāties pēc sirds patikas. Ziemas laikā kaķi, labi barotos sānus spīdinādami, mitinās tīrās un kārtīgās telpās. Ieraugot Māri, tie draudzīgā bariņā saslietām astēm skrien pretī ņaudēdami un glaužas gar kājām, pieprasīdami uzmanību un glāstus. Mārim pietiek laika visus apčubināt un ar visiem parunāties. Viņš gan atklāj, ka suņi viņam esot sirdij tuvāki, bet tāpat kaķi viņam līp klāt kā mazi dadzīši. Atklāti sakot, Māra rosīšanās patversmi pārvērtusi par mājīgu dzīvnieku pagaidu dzīvesvietu. Te vairs neizskatās pēc vietas, kurai uzspiests nolemtības, bezcerības un žēluma zīmogs. Tāpat patversmes darbinieki gādā, lai šeit nonākušie atkal spētu noticēt cilvēkiem un ar savu suņa un kaķa mīlestību pieņemtu savus jaunos saimniekus.Nespētu mierīgi dzīvotMārim 2. decembrī beidzās apmaksātais darbs patversmē, bet viņš joprojām turpina ierasto ikdienas ritmu – katru rītu no pilsētas Lauktehnikas dzīvojamā rajona kājām mēro ceļu līdz patversmei, pabaro tās iemītniekus, visus samīļo un apčubina. Savus pienākumus viņš veic arī brīvdienās un svētku dienās. Māris apliecina, ka viņam to neviens nav licis vai lūdzis darīt, vienkārši viņš to dara savam sirdsmieram. Uz jautājumu, kāpēc viņam tas ir vajadzīgs, Māris, ilgi nedomājot, atbild, ka nespētu mierīgi dzīvot un gulēt, ja nebūtu pārliecināts, ka ar patversmes iemītniekiem viss ir kārtībā. Vairākums no šeit nonākušajiem līdz šim jau esot izbaudījuši cilvēku ne tās labākās rakstura iezīmes, tāpēc viņam esot svarīgi rūpēties par tiem. To, ka Mārim sirds ir īstajā vietā, pierāda vēl viena viņa rīcība. Kļūstot aukstākam laikam, Māris uz savām mājām aiznesis divus patversmes kaķus. Tāpat rīkojusies arī Gunta Kraučuna, kura arī tikai uz brīvprātības principiem apmeklē patversmi un palīdz, kā vien var. Kad ieminos, vai kaķi nepārcelsies uz mājām pavisam, Māris tik nosmaida, noplāta rokas un piekrītoši māj ar galvu. Sarunas gaitā esam nonākuši pie jautājuma, kuru negribējām cilāt, bet Māris pats uzsāk šo tematu. Viņš atklāj, ka laikā, kamēr viņš rosās patversmē, neviens dzīvnieks nav bijis nolemts bojāejai. Nošpricēt pilnīgi veselu suni vai kaķi nespētu arī pati R. Luguze, jo tas esot pret viņas principiem. Visiem ir sameklētas mājas. Te viņš ar labu vārdu piemin arī laikraksta redakciju, kura regulāri publicē informāciju par patversmi. Tāpat Māris kopā ar Guntu dodas uz Valkas un Valmieras tirgu, kur ne vien vāc ziedojumus patversmes izdevumu segšanai, bet arī mēģina iztirgot mazos kaķēnus. Vīrietis ir gandarīts, ka viņu brīvprātīgās aktivitātes gandrīz vienmēr vainagojas panākumiem. Tāpat viņš priecājas par cilvēku labsirdību. Māris ir ievērojis cilvēkus, kuri regulāri ziedo patversmes dzīvniekiem naudu, par kuru var iegādāties barību gan kaķēniem, gan pieaugušajiem kaķiem. Suņiem Māris vāra putru, lai ziemas laikā tie varētu paēst siltu ēdienu. Tāpat cilvēki ziedo lietotas segas un mēteļus, lai dzīvniekiem nevajadzētu gulēt uz aukstas grīdas. Regulāri patversmei palīdzīgu roku sniedz arī vietējie uzņēmumi – “Vārpas” un “Pepi Rer”. Lielākā problēma, kas satrauc Māra prātu, ir tas, ka ziemā patversmes telpas ir aukstas. Diemžēl tās nav iespējams piesildīt ar elektriskajiem sildītājiem, tāpēc darbinieki priecātos par Ziemassvētku dāvanu – lietotu krāsniņu, kuru varētu pielāgot patversmes vajadzībām. Sarunas nobeigumā jautāju, ko Māris pats vēlētos kā Ziemassvētku pārsteigumu. Viņš klusībā cerot, ka, iespējams, ar jauno gadu viņam par darbu patversmē maksāšot simbolisku algu. Gadījumā, ja tas nepiepildīsies, viņš ir gatavs turpināt iesākto un netaisās pamest savus dzīvniekus.
