Ir pagājis pavisam īss laiciņš, kopš no pasaules čempionāta florbolā, kas notika Helsinkos, atgriezās Valkas florbolistu treneris un Latvijas izlases dalībnieks Ivars Jēkabsons. Lūdzu viņu dalīties iespaidos par tur piedzīvoto.
“Turp devāmies ar mērķi “iekost” kādai no lielā četrinieka komandai. Jo īpaši gatavojāmies spēlei ar Šveici. Zaudējām, un tas nozīmē, ka lielais mērķis nav izpildīts. Tad cīnījāmies par nākamo mērķi – saglabāt piekto vietu, kas Latvijas Florbola savienībai dod finansiālu ieguvumu, jo pirmo piecu vietu ieguvēji automātiski dod tiesības piedalīties nākamajā pasaules čempionātā bez kvalifikācijas spēlēm,” skaidro I. Jēkabsons.Apetīte rodas ēdotSecinājums tāds, ka vēl pāragri cerēt uz labākiem panākumiem. Viņš uzskata, ka komanda fiziski ir labākā čempionātā, taču pietrūkst spēles ātruma, tas ir, domāšanas un bumbiņas kustības. Tā ir jāiekustina. Mūsu trenerim šis bija viens no sarežģītākajiem atlases cikliem par iekļūšanu valsts izlasē. Šogad bija jauni treneri, un viņus neinteresēja nekādi iepriekšējie nopelni un darbs savā līgā. Sevi varēja pierādīt tikai treniņos. “Pats uzskatīju, ka esmu uz robežas starp tikšanu un netikšanu uz čempionātu. Uzliku sev mazo mērķi – nokļūt izlasē kaut vai kā rezervists. Šo plānu izpildīju, taču apetīte rodas ēdot un gribējās uzspēlēt,” atzīst Ivars. Izcīnot vietu trešajā maiņā, viņš piedalījās trijās spēlēs no sešām. Pārējās treneri izlēma spēlēt ar divām maiņām. Trešā maiņa bija gatavībā, taču laukumā netika ne sekundi.Spēlē pret Singapūru Ivars iemeta trīs vārtus, taču viņš to neuzskata par panākumu, jo tā nav stipra vienība. Viņš domā, ka pret viņiem līdzvērtīgi varētu cīnīties pat FK “Valka” komanda.Attieksme kļuvusi profesionālākaJautājot par Valkas florbola komandas situāciju gadu mijā, treneris atbild, ka viņam pašam FK “Rubene” spēle īsti nesokas, tāpēc vispozitīvākās emocijas viņam sagādā Valkas puišu spēle. “Viņu sniegums laukumā uzlabojas ar katru spēli. Tas ir iemesls nākt uz treniņiem un strādāt, lai kvalitāti uzlabotu vēl vairāk. Varu sacīt tikai labus vārdus. Iespējams, kāds cits, raugoties rezultātu tabulā, var spriest citādi, jo uzvaru nav daudz. Pirmajā līgā esam iesācēji un vairākās spēlēs bijām tuvu uzvarai,” spriež treneris. Viņu apbēdina vienīgi tas, ka komandā nav lielas spēlētāju izvēles iespējas, tāpēc katra dalībnieka trūkums ir ļoti jūtams. Eduards Vjazovs ir satraumējis kāju, un tāpēc šajā sezonā viņu laukumā neredzēsim. Savukārt Armands Valtiņš janvāra sākumā dosies uz Dāniju, bet Artūrs Lazdiņš – uz Franciju. Treneris ar bažām raugās nākotnē. Komandai ir dažas atliktās spēles, tāpēc, kamēr ierindā ir Artūrs un Armands, tās centīsies izspēlēt pēc iespējas ātrāk.Tas ir līdzīgi kā pērn. Tiklīdz komandai sāk veikties, no ierindas izkrīt nozīmīgi spēlētāji. “Galvas nenokārsim un strādāsim ar to, kas ir mūsu spēkos. Cīnīsimies par mūsu minimālo uzdevumu – iekļūšanu vismaz pirmajā izslēgšanas spēļu kārtā. Tad jau varēsim sacīt, ka sezona noslēgta ar plus zīmi. Ja godīgi, domāju, ka šī sezona būs ievērojami grūtāka,” atzīst treneris. Viņš uzskata, ka spēlētāji ir sapratuši, ka progress var notikt tikai ar darbu, ar profesionālāku attieksmi. Un tas laukumā ir redzams.
