Nupat no ceļojuma pa Jaunzēlandi atgriezās Pebo ģimene. Aija dzīvo Vijciemā, bet viņas vīrs uzņēmējs Andrejs darbadienas pavada Rīgā, bet nedēļas nogales arī Vijciemā. Abiem ļoti patīk ceļot, meklējot aizraujošus dabas stūrīšus.Aijai labs draugs ir tūrisma uzņēmuma “Jēkaba aģentūra” vadītājs, un viņš dažkārt piezvana, piedāvājot kādu ceļojumu, zinot, ka ģimenei patīk eksotiskas zemes. Tā bija arī šoreiz ar Jaunzēlandi. “Man tas kakts patīk, esmu Klusā okeāna salu piekritēja. Agrāk apskatīta arī Papua Jaungvineja,” teic Aija. Viņa piebilst, ka par Tuvējiem austrumiem intereses neesot. Pirms došanās uz izvēlēto valsti, īpaši par to neinteresējusies. Tiesa, pirms tam iesākusi lasīt aizraujošo Sāras Larkas grāmatu “Baltā mākoņa zemē”, kuru pabeigusi Jaunzēlandē. Tagad, kad viss apskatīts pašas acīm, viņa grasās izlasīt šo grāmatu vēlreiz.“Bijām vieni no pēdējiem, kuri pieteicās šajā 23 ceļotāju grupā. Astoņi no tiem bija sportisti, kas devās uz pasaules čempionātu rogainingā. Tas ir īpašs orientēšanās veids, kurā 24 stundu laikā milzu platībā jāatrod pēc iespējas vairāk kontrolpuntu,” stāsta Aija.Viņai Jaunzēlande atgādina desiņu, kas sastāv no dienvidu un ziemeļu daļas. Gids sacīja, ka tā ir apmēram četru Latviju lielumā, taču pašai šķitis, ka šī sala ir apmēram 10 Latviju platībā.Četri gadalaiki vienlaikusTā ir ļoti kalnaina zeme un atgādina Norvēģijas fjordus, kas varenības un ūdenskritumu skaistuma ziņā krietni pārspēj Eiropā redzēto.Ceļojums sākās ar Oklendu, kas savulaik bijusi Jaunzēlandes galvaspilsēta. Robeža starp ziemeļu un dienvidu daļu ir tektonisko platņu saskarsmes punkts. Tur ir daudz vulkānu karsto termālo avotu. Aija šos termālos avotus salīdzina ar Īslandi. Nelielajā Taupo pilsētiņā viss ir piesūcies ar sērūdeņraža smārdu. Tur cilvēki dzīvo kā vienā sēra tvaika mākonī, un Aija to ironiski salīdzina ar elles katlu. Šajā vietā nakšņojot, pat gultasveļa bija piesūkusies ar sēru. Protams, šis aromāts ir veselību uzlabojošs, taču pārlieku uzmācīgs lielās devās.“Nevienam neticētu, ja man stāstītu par tik bagātīgām ūdeņu krāsām dažādās ūdenstilpēs. Kāds dīķis bija tik salātzaļš, ka to varēja salīdzināt ar ūdenī izšķīdinātām ūdenskrāsām. Ceļotāji novēroja arī kādu putojošu strūklaku. Šo geizeru uzgājuši ieslodzītie, kas strādājuši meža ciršanas darbos un šajā vietā mazgājuši drēbes. Tagad tā ir tūrisma peļņas vieta. Cilvēks noteiktā vietā iemet ziepju gabaliņus un pēc dažām minūtēm visi brīnās par putu geizeru.Termālo ūdeņu dēļ tur ziemas nav tik aukstas kā Latvijā. Ir vietas, kur nelielā teritorijā var izbaudīt četrus gadalaikus. No termālajiem ūdeņiem saražo diezgan daudz elektrības, un vēl tur ir saldūdens garneļu fermas, kas skaitās īpaši ekskluzīvas. Šajā vietā ļoti labi aug mežs. Piemēram, Kanādas egle izaug 40 gados.Vai piena vietā vīns?Dienvidu daļa ir kalnaināka. Pebo ģimene ar klusuma brīdi pieminēja bojā gājušos alpīnistus Kuka kalnā. Tur apskatīts arī izcilā alpīnista Edmunda Hilarija centrs.Ceļotājus pārsteidzis milzīgais aitu daudzums salas abās daļās. Arī lamas paveids alpaks tur ir milzu populārs. Jaunzēlande pasaulē ir pazīstama ar augstvērtīgas vilnas, piemēram, Merino, ieguvi, taču zemnieki lielos apmēros aitas likvidē, lai iekārtotu vīna dārzus. Viņi ir secinājuši, ka vīna ražošana ir rentablāka nekā lopkopība. Aitu šķirņu ir bezgala daudz, valstī notiek dažādi aitkopības šovi un čempionāti. Tā vai citādi, bet tradicionālā lauksaimniecība valstī iet uz grunti. “Varbūt arī mums drīzumā iestāsies situācija, ka piena vietā dzersim vīnu,” pasmaida Aija.Jaunzēlandi esot atklājuši maori. Tie ir tumsnēji cilvēki izvalbītām acīm, milzu tetovējumiem un dažādiem rotājumiem, kam vajadzētu radīt baisu sajūtu.Interesanti, ka Jaunzēlandē arī pašlaik nav bezdarba. Turp darba meklējumos devies ne viens vien latvietis. Tiesa, iegūt darba atļaujas nav viegli, jo nekvalificētu darbaspēku šajā valstī neielaiž. Aija uzskata, ka Jaunzēlande visādā ziņā ir dārga zeme, arī suvenīri ir dārgi. Jautāta, ar kādām naudiņām jārēķinās, dodoties uz šo eksotisko valsti, viņa atbild, ka izvēlētā tūrisma aģentūra no viena cilvēka prasa vairāk nekā 2700 latu par 18 dienu ceļojumu. Turklāt vēl jāpieskaita dzeramnaudas un vairāku ēdienreižu izmaksas. Lai arī gimene ir pārtikusi, tā ir liela summa, kas rūpīgi jāsakrāj.Pebo ģimene paspēja arī apciemot Aijas tanti Austrālijā. No turienes viņa atveda kūkas recepti, kuru jaunzēlandieši uzskata par savējo un austrālieši gluži tāpat, saucot to par Pavlovas kūku. Tā jau pāris reižu cepta arī Vijciemā. Pavlova ir izcila krievu balerīna, kura ar koncertiem savulaik viesojusies arī Austrālijā.
Pavlovas kūka
Uzputo sešus olu baltumus. Tiklīdz tie sāk normāli putoties, pievieno apmēram pusotru glāzi cukura, 3 – 5 tējkarotes cietes, vienu tējkaroti etiķa vai citrona sulas un vienu stobriņu vaniļas esences. Ietauko pannu un arī uz tās uzklāto cepampapīru. Aija izmanto tortes cepamo apaļo pannu. Sagatavoto masu ieliek pannā un cepeškrāsnī 150 grādos cep 20 minūtes. Pēc tam 130 grādos cep vēl 20 minūtes, krāsni izslēdz, lai kūka pamazām atdziest. Pēc tam uzputo putukrējumu, to uzziež uz kūkas, kurai pirms tam vidū izveidota it kā neliela bļodiņa un pārkaisa ar saldētām vai svaigām ogām. Ja tādu nav, tad ar izmērcētiem žāvētiem augļiem. Katrā ziņā der viss, kas pašam garšo. Šī kūka nedaudz atgādina bezē un ir ļoti salda, tāpēc daudz neapēdīsies.
